Melu līdzjūtība

Tik sen neizjustas sāpes plosīja manu ķermeni. Tumsas skavās tu vari justies droši, tu vari grimt dziļāk un dziļāk – neizjust sāpes, nicinājumu un pārmetumus. Tu jūties tukša…izsmelta un pamesta…Dzīves jēga – tās vairs nav…Sāpes, kuras izjust ir patiess rūgtums…Cerība, kura ir zudusi…

Edvards.…vienīgais vārds, kas atbalsojās manā ķermenī. Tas aizpildīja visus tukšumus ar tumsu, nicinājumu un sāpēm. Meli – iemesls, dēļ kā mani padzina. Es biju tikai marionete viņu rokās, kas kustējās pa vējam, nesasniedzot savu mērķi. Kad aukliņas tika pārgrieztas, viss izplēnēja. Sapņi, mīlestība, jūtas un kaisle – gadu laikā bija kopotas un turētas sirds dziļumos. Meli aizēnoja visu. Stiprās un neievainojamās Bellas vairs nebija. Ir tikai palikusi Bella – cilvēciskā būtne, kurai ir vajadzīga mīlestība, atbalsts un sapratne. Kura bija ievainojama un lūdzoša, meitene, kura izaicināja likteni. Sekas ir ciešanas un piedošanas pamats. Edvards.…viņa sirds piederēja kādai, kurai es nespēšu stāties pretī, kura būs stiprāka un varenāka par mani. Mans murgs.

Smarža bija ļoti asa un kodīga. Es centos to nopurināt no savas sejas vai domām, bet tas nelīdzēja, tā kļuva vēl spēcīgāka un izteiktāka. Negribīgi atvēru acis. Visapkārt plūda spoža gaisma. Es mēģināju samirkšķināt acis, bet gaisma nepazuda. Tumsā bija labi. Nebija ne sāpju, ne rūgtuma. Tikai miers un klusums, kas ieskāva manu augumu. Tumsa glāstīja manu vaigu, mierināja mani, turot rokas. Tumsa bija mans glābiņš. Bet šī spožā gaisma, tā bija traucēklis, kas visu padarīja īstu, bet varbūt tās bija beigas. Varbūt mana nedzīvā sirds, vai prāts neizturēja un padevās? Varbūt šīs bija Debesis? Kārlailam bija taisnība. Debesis bija īstas. Tik spožas un patiesas. Siltums, kas bija labāks par tumsu. Tikai gaisma bija spožāka par tumsu. Nekādu atbilžu. Tikai miers, kas lika gremdēties atmiņās. Bet, ja palaidīšu vaļīgāk troses – viss sabruks, sāpes atgriezīsies. Es mēģināju atcerēties pēdējo, ko redzēju. Edvards skūpstīja citu. Skaistāku būtni par mani. Stiprāku un varenāku. Mīla bija tieši meli. Es biju gļēva, jo ļāvu uzticēties kaut kam tik skaistam. Es pametu visus, ģimeni, draugus – visu, tikai, lai sniegtu mierinājumu sev un varu Edvardam. Edvards…

Gaisma sakustējās un tālumā parādījās veidols. Es samiedzu acis un mēģināju saskatīt tuvojošos rēgu. Gaisma lēnām pagaisa. Manā acu priekša viss mainījās. Ģimene, kuru tik ļoti mīlēju, nebija mani pametusi, tikai atstājusi dziļas brūces…kuras nekad nesadzīs… nekad.…

Lēni un uzmanīgi piecēlos, nevēlējos atkal atsisties pret sienu, vai izlidot cauri stikliem. Lēni pacēlu galvu, tā bija stīva un smaga, kā pielijusi ar svinu. Mazliet papurināju galvu un smagums izzuda. Pavērsu acis uz augšu. Man apkārt stāvēja būtnes, kuras nevēlējos atcerēties. Šīs nedzīvās būtnes man lika aizmirst laimi un prieku, lika mainīt dzīvi, pārciest skaudras sāpes un postu. Centos atgūties. Visi bija sapulcējušies istabā un gaidīja manu reakciju. Neviens nebija sasprindzis. Visi tikai gaidīja. Es nevēlējos piedalīties šajā izrādē. Lēni piecēlos un devos uz durvju pusi. Man bija vienalga. Viņi mani varēja apturēt, bet es vienalga došos prom. Prom no visa, no meliem un sāpēm. Kad biju tikusi līdz durvīm, mani apturēja Emets, durvis atkal aizcērtot ciet. Viņš paskatījās uz mani ar mokpilnu skatienu, bet neko neteica. Izrāde turpinājās…Es pagriezos un devos uz sētas puses izeju…

Kad biju atvērusi durvis, tās aizcirta Džaspers. Viņi neļaus man aiziet. Viņi turēs mani gūstā kā sētas kranci. Ievainojamu un neaizsargātu. Es ievilku dziļu elpu un pagriezos.-

- Varbūt izbeigsim spēlēt šo teātri? – mana balss bija indīga. Es cieši sakodu

zobus. Es nevēlējos pateikt kaut ko vairāk un kaut ko lieku. – Es došos prom un jūs varēsiet spēlēt savu iestudējumu tālāk. Es jūs vairs netraucēšu. Tā bija kļūda šeit atgriezties. – es nopūtos un sažņaudzu rokas dūrēs. Es biju muļķe, jo atgriezos.

– Bella! – Kārlaila balss bija nopietna un piesardzīga. – Piedod mums par visu. Lūdzu, neaizej! Mēs izdarījām lielu kļūdu, jo ļāvām tev aiziet…Bella, paliec! – ja Ezme neturētos pie Kārlaila, viņš nokristu ceļos. Viņš bija gatavs lūgties un saņemt piedošanu. Bet no manis viņš šo piedošanu nesagaidīs! Es sajutu dusmas un aizkaitinājumu, mani pazemoja kā suni.

– Kārlail, tu domā, ka tagad es skriešu tavās skavās un teikšu, ka piedodu. – es aizsvilos. Paspēru soli uz priekšu, bet neviens mani neapstādināja. – Tu kļūdies un pat ļoti. Šo gadu es domāju, ka spēšu atgūties, ka spēšu aizmirst visu. Ka varbūt tā pat bija labāk, tikai es nesapratu vienu – jūs mani padzināt kā suni. Izmetāt no mājas un piedraudējāt. – es zvērīgi paskatījos uz Rozāliju un viņas seja bija sastingusi. Viņa jutās vainīga. Viņa bija tā, kas mani iztrieca cauri stikliem. – Vai vēl labāk. Jūs visu laiku bijāt melojuši man. Mana sirds noasiņoja, kamēr Edvards izklaidējas ar citām…jūs likāt man saprast īsto dzīves jēgu. Jūs pie šīs dzīves nepiederat. Ne pie manas. Mana dzīve ir tukša un pamesta. Tajā vairs nav vietas vēl lielākam ļaunumam. Tāpēc jūs manu piedošanu nesaņemsiet. Tagad es vēlētos iet. – es paskatījos uz Džasperu un viņš pagāja malā. Viņš sabruka pret sienu. Viņš juta manas sāpes, tukšumu un izmisumu…

– Bella? – man aiz muguras atskanēja tik sen pazīstamā balss. Maigā, nosvērtā Edvarda balss. Tik saudzējoša un dziļa. Skaņa viegli ieplūda manā ķermenī. Es sajutu ilgas, senas, neizbaudāmas ilgas. Es vēlētos pagriezties. Saņemt rokās viņa seju un ieskatīties zeltainajās acīs. Pateikt to, cik ļoti viņu mīlu. Nekad nelaist vaļā un piedot visu. Visas sāpes. Skūpstīt viņu ilgi un kaislīgi. Pieskarties viņa bronzas krāsas matiem un sajust viņa ķermeni. Cieti perfekto, akmens ķermeni. Bet brūces manās krūtīs bija pārāk dziļas un asas. Manā atmiņā bija iespiedies skūpsts ar tumšmataino būti. Tik aukstu un saltu. Viņas acis kvēloja mīlā. To bija sāpīgi atcerēties. – Bella, mēs ļausim tev aiziet, ja tu uzklausīsi mūs. Ja tu ļausi visu paskaidrot. Bella, dod mums šo iespēju. – viņa roka pieskārās manam plecam un es pagriezos. Roku bija vieglāk nopurināt, nekā es biju domājusi. Es sevī saskatīju apņemšanos. Tā uzturēja manu saprātu. Visas ilūzijas pagaisa.

– Kāpēc jūs cerat, ka es jums došu iespēju. – es iesmējos. – Paskaidrojumi – es nedzirdu nevienu paskaidrojumu! Tikai vilšanos. Edvard, paskaties uz sevi. Tu solīji man mīlestību. Kura nekad neizplēnēs vējā. Tu solīju visu…tu mainīji dvēseli manis dēļ, bet varbūt tie arī bija meli. – es nopūtos. – Lūdzu, pasaki, cik ilgi es esmu mānīta? Varbūt no paša sākuma? – viņa seja sastinga. Viņš satvēra mani aiz augšdelmiem un pievilka man sev klāt. Es sajutu viņa smaržu, viņa ķermeņa saltumu un dusmas. Dusmas bija jauns pavērsiens. Es centos izrauties, bet tas bija velti. Viņš sagrāba rokās manu seju un tad noskūpstīja. Viņa lūpas bija dedzīgas. Viņš bija gatavs mirt. Es to zināju. Ja es tagad pacenstos, varbūt spētu viņam noraut galvu. Es necentos atbildēt skūpstam, jo tas radītu vēl lielākas sāpes un plaisu manās krūtīs. Es sakoncentrēju visu spēkus uz rokām. Trieciens pret viņa krūtīm izraisīja pērkonam līdzīgu skaņu. Viņš pārlidoja pāri istabai un iztriecās cauri sienai. Mani pārņēma dusmas. Tik stipras un nicinošas. Kaisles vietā es izjutu naidu. Manu ķermeni pāršalca dusmu vilnis un tad notika kaut kas negaidīts. Es spēju savas dusmas raidīt citu virzienā. Es spēju tās izvērst uz āru. Ar lielāku koncentrēšanos man tas izdotos. Es spētu viņus izmest no šīs telpas. Spēcīga un neatkarīga – jaunā Bella. Kad biju gatava atlaist vaļā slūžas, mani atkal pārņēma tumsa un miers, sapnis. Sen izsapņotais sapnis…Mēs ar Edvardu, tikai mēs, divi vien…Renezme…mana burvīgā meita…

Es kritu tumsā, aizvien dziļāk un dziļāk. Mani uztvēra spēcīgas rokas. Tās pieglauda mani pie krūtīm un nelaida vaļā.

– Bella, mums nācās tevi pasargāt! Mīļā, es tevi mīlu! Mana mīla nav zudusi, tā ir kļuvusi tikai vēl stiprāka. Mana Bella…. – Viņš mani mīl. Tikai mani. Bet, kas bija šī meitene pļavā? Ko viņa nozīmēja Edvardam? Es biju apjukusi. Es biju viena pati savā pasaulē un ticēju neiespējamam.

– Džasper! – Kārlaila balss bija satraukta. – Nomierini viņu, liec lietā visu savu spēku, pacenties, dēls. – manam vaigam kāds pieskārās. Es vēlējos to nopurināt, bet es biju vārga. Manam ķermenim nebija konsistences. Tas bija atdalījies no prāta. Divas atšķirīgas daļas. Ūdens un uguns. Edvards un Bella.

Mani pārņēma tumsa. Balsis izgaisa tālumā. Man bija dota iespēja visu izbeigt, bet es to palaidu vējā. Tagad kārta ir dota liktenim. Ja kauliņi izkritīs par labu Kaleniem, es nepretošos, es pakļaušos… Es biju vecā Bella. Mīlošā un trauslā Bella…tikai bez sāpēm un jūtām. Es būšu marionete, kas dos ceļu brīvībai…

37 komentāri