Renezme

 Apātija

  Es neko nejūtu. Pilnīgi neko… Vai tiešām viņš mani būtu jau aizmirsis? Manas domas atkal ir haotiskas. Nespēju koncentrēties uzdevumiem. Āro apmācība ir kļuvusi smagāka un sarežģītāka.

- Renezme, ēd, citādi atdzisīs!- Sāra nočukst. Es atgriežos realitātē. Paveros spogulī. Lielās, skaistās acis izskatījās nedzīvas, elpa – saraustīta un sekla. Rokā picas gabals. Tā vairs nebiju es. Pat mans spoguļattēls mani ienīda. Nikni iekodos picas gabalā. Tomāta šķēlīte noslīdēja no picas un nokrita uz greznā paklāja. Man bija vienalga. Sāra pieliecās un pacēla tomāta šķēlīti.

- Kas ar tevi pēdējā laikā notiek? Liekas, ka tev viss ir vienalga!- viņa šņāca.

- Man ir vienalga.- es nopūtos.

- Renezme, es saprotu, ka tu ilgojies pēc ģimenes, bet…

- Nē, tu neko nesaproti! Tev nav ģimenes. Kā tu vari mani saprast?

            Iestājās klusums. Es apjautu savu kļūdu. Sāra novērsās. Viņas acis piepildījās ar asarām.

            – Sāra… Piedod, tiešām… Es… Es tiešām ilgojos pēc savas ģimenes. Es ilgojos pēc Džeika.- es skaidroju savu uzvedību.

            – Viss ir kārtībā… Tikai es biju domājusi, ka tagad mēs esam viena ģimene.- Sāra slaucīja asaras piedurknē.

            – Protams, Sāra. Tu man esi kā māsa.

            Es nometu picu uz galda un apskāvu Sāru. Viņa klusi šņukstēja uz mana pleca. Asaras iesūcās plānajā krekliņa audumā.

            Pie durvīm kāds pieklauvēja. Sāra sarāvās. Zibenīgi viņa aizskrēja uz savu istabu. Es slinki piecēlos, lai atvērtu durvis. Aleks man plati uzsmaidīja. Es smagi nopūtos un centos aizcirst durvis. Tomēr viņš bija ātrāks.

            – Es gribu ar tevi parunāt.- viņš man vēlreiz uzsmaidīja. Es ļāvu viņam ienākt. Nikni aizcirtu picas kasti. Kad pagriezos, Aleks jau sēdēja uz dīvāna.

            – Sāra, vai tu, lūdzu, neatstātu mūs divatā?- viņš, nedaudz skaļāk par čukstu, noteica. Sāra izslīdēja no savas istabas. Dzīvokļa durvis aiz viņas klusi noklaudzēja.

            – Par ko tu gribēji runāt?- es nikni nošņācu.

            – Par mums.- viņš samulsis vērās manī.

            – Par mums? Tu laikam esi saspiedis savu galvu!

            – Jā, par mums. Āro tev, laikam, ir stāstījis par mūsu saikni.

            – Par kādu saikni?

            – Starp mums ir saikne. Mani pie tevis saista mīlestība, bet tevi pie manis – naids… No naida līdz mīlestībai ir viens solis.

            Es apmulsusi apsēdos uz grīdas. Saikne? Starp mani un Džeiku ir saikne. Pareizāk sakot – bija. Es pavēros Alekā. Varbūt viņam ir taisnība. No naida līdz mīlestībai ir viens solis.

- Un ko tu tagad iesaki darīt?- es izaicinoši noteicu. Aleks saldi pasmaidīja.

  Mīlestība un pagātne

Es gāju lēni. Mani soļi atbalsojās mūra sienās. Es nezinu vai biju viena. Mana sirds skaļi pukstēja. Es viņu jutu. Jutu viņa smaržu. Es gāju smaržas virzienā. Es soļoju ātrāk.

Beidzot es viņu atradu. Viņš sēdēja āra kafejnīcā. Ieraudzījis mani viņš skaļi ierūcās. Viņa muskuļotais ķermenis trīcēja dusmās. Es sastingu.

- Tu mani nodevi. Tu nodevi manu mīlestību. Kā tu tā varēji?- viņš kliedza. Viņa augums trīcēja pārāk stipri. Džeikobs, mana mīla, pārvērtās un man uzbruka…

- Renezme! Renezme, mīļā! Mosties!- kāds mani purināja aiz rokas. Es pamodos. Aleks sēdēja uz manas gultas un satraukti vērās manī. Es piecēlos sēdus. Es kampu gaisu. Manas plaušas bija kā ar svinu pilnas.

Aleks pieliecās un apskāva mani. Viņa saldā vamīriskā smarža mani šķebināja. No Aleka strāvoja mīļums un maigums, tāpēc ļāvos. Viņš mani palaida vaļā un ielūkojās manās acīs.

- Ar tevi viss ir kārtībā?- viņš jautāja. Es pamāju. Lēni atlaidos spilvenos. Acis dega. Gribēju raudāt, bet savaldījos.

- Alek, pastāsti man par savu pagātni.- pēc kāda laiciņa ierunājos.

- Tur jau nav daudz ko stāstīt.- viņš nopūtās.

- Kā nav ko stāstīt? Tu eksistē šajā pasaulē ilgāk nekā es.

- Vampīra dzīve ir rutīna. Medības, likumu ievērošana, izvairīšanās no spožas saules.

- Vienalga pastāsti!- es uzstāju. Viņš nopūtās un sāka stāstīt:

- Es tā pa īstam sāku eksistēt ļoti sen. Mana māsa un es, mēs bijām nešķirami. Reiz, kad abi spēlējāmies netālu no meža, mums klāt pienāca kāds ļoti skaists vīrietis. Viņa acis bija vīna sarkanumā. Viņš mūs aizvilināja uz mežu. Tu vari iedomāties, kas notika tālāk. Pirmo viņš sakoda Džeinu, tad mani. Tad viņš mūs atstāja meža vidū. Mēs gulējām trīs dienas. Kad beidzot spējām piecelties, pasaule šķita mainījusies. Mēs redzējām ļoti tālu, sajutām katru smaržu un dzirdējām katru skaņu.

Mēs, protams, devāmies mājās, jo bijām izsalkuši. Kad mamma mūs ieraudzīja sāka kliegt. Džeina sadusmojās un vienā mirklī mamma gulēja uz grīdas un locījās sāpēs. Džeina satraucās un pēkšņi mamma vairs nekliedza. Viņa tikai skatījās uz mums abiem. Es jutu mežonīgu izsalkumu. Mammas acis palika gaišākas, viņas elpa – seklāka… Tā bija pirmā reize, kad saskāros ar savām spējām. Un tad Džeina viņai uzbruka. Asins smarža mani padarīja traku… Mēs nonāvējām savu māti… Renezme, vai tu to spēj iedomāties?

Pēc tam, kad bijām kaut nedaudz remdējuši slāpes, sapratām ko esam izdarījuši. Mēs dzirdējām soļus. Tēva soļus. Džeina pieplaka zemei un sagatavojās lēcienam. Tēvs ilgi nemocījās. Lai gan bijām atņēmuši dzīvību diviem cilvēkiem, mēs joprojām bijām izsalkuši. Nedēļas laikā mēs apslaktējām pusi ciema. Tu nespēj iedomāties cik slikti es jutos, bet Džeinu tas neinteresēja. Pat tad, kad viņa vēl bija cilvēks, viņai patika citiem darīt pāri. Viņa ātri apguva savas spējas. Es mierināju sevi ar domu, ka man ir vajadzīgas cilvēku asinis.

Pēc diviem gadiem mūs pieņēma Voltūru gvardē. Viņiem vairāk vajadzēja Džeinu, bet viņi pieņēma arī mani. Tālāko tu jau zini. Pašlaik ir mans tūkstoš divsimtais eksistences gads.-

Aleks apklusa. Es puspavērtām acīm nopētīju viņu. Viņa eņģeļa seja nekad nav izskatījusies tik skumja. Sarkanās acis bija nožēlas un nepārvaramu dusmu un naida pilnas. Es lēni izkāpu no gultas. Apsēdos līdzās Alekam.

- Visiem vampīriem savi briesmu stāsti. Alek, nevaino sevi.- es nočukstēju un viegli apskāvu viņu. Tas likās pareizi. Es nejutu dusmas. Tikai žēlumu un pieķeršanos. Vai tā bija mīlestība? Iespējams. Bet vai mana sirds var piederēt uzreiz diviem?

  Plāni

 Jau atkal laiks skrēja nemanot. Manas dienas vairs nebija apātijas pilnas. Es joprojām jutu naidu pret sevi un neizmērojamas sāpes, tomēr ieskatoties spogulī es gandrīz redzēju veco Nesiju.

Aleks aizpildīja visu manu brīvo laiku. Ar saviem stāstiem viņš bagātināja manu dienu, bet naktīs sargāja manu miegu. Viņš piekrita gaidīt. Gaidīt līdz es aizmirsīšu Džeikobu. Zinu, ka Džeikobu neaizmirsīšu nekad. Viņa mīlestības pilnais skatiens paliks iekalts manās atmiņās uz mūžiem. Tomēr es varēju mēģināt.

Mani treniņi tika pārtraukti, toties tagad man bija atvēlēta vieta līdzās Āro. Pirmā soda izpilde, kurā piedalījos, bija briesmīga. Mana cilvēciskā daļa pavēlēja bēgt, bet vampīriskā – pašai nonāvēt nodevēju. Kaijus paziņoja spriedumu. „Nāve.” Demetri un Fēlikss abi tērpušies melnos apmetņos steidza izpildīt sodu četriem vampīriem – nodevējiem. Atskanēja kliedzieni, plīstoša skaņa… Tad vēl vienu reizi un vēl vienu… Uz grīdas gulēja četri ķermeņi. Man tika pavēlēts tos aizdedzināt. Drebošām rokām es aizdedzu lāpu. Uzmanīgi pieskāros ar lāpu vienam no nodevējiem. Tas kā sērkociņš aizsvilās. Jau pēc mirkļa dega visi četri augumi. Lāpa izslīdēja no manām rokām. Tad es zaudēju samaņu.

Nedēļu pēc soda izpildes, es sāku domāt par bēgšanu. Aleks solījās man doties līdzi. Arī Sāra bija gatava pamest Voltūrus. Tomēr manus plānus izjauca Kaijus.

- Ja tu domā bēgt, padomā divreiz.- viņš iesāka, kad bijām divi vien bibliotēkā.

- Tā būtu lielākā kļūda. Tavi vecāki, krancis, Sāra un arī Aleks ietu bojā. Bet to taču tu negribi.- viņš smaidīdams vērās manī.

- Liec viņus mierā! Ko tu gribi?- es iekliedzos.

- Tikai kaut ko pavisam nenozīmīgu… Tevi…

- Mani? Nemūžam!

- Renezme, tu taču negribi, ka kāds cieš! Piekrīti un taviem draugiem nekas nenotiks.-

Es kāpos atpakaļ. Man palika slikta dūša. Kaijus nāca man tuvāk. Es atdūros pret grāmatu skapi. Kaijus mani piespieda sienai.

- Iedomājies Āro… Savu mīļo skolotāju Āro. Tu taču negribi, ka arī ar viņu kas notiek… Vai ne tā?- viņš pieliecās man tuvāk. Mana sirds sažņaudzās. Āro… Viņš bija izturējies tik jauki. Tieši Āro mani apmācīja Voltūru vēsturē.

- Un kā tad ar Atenodoru?- es vārgi ierunājos.

- Viņa jau ir pagātne.- Kaijuss iesmējās. Viņa lūpas tuvojās manējām. Es centos izrauties, tomēr nespēju. Lai cik trausls Kaijuss neizskatītos, viņš bija spēcīgāks par mani.

Pēkšņi atvērās bibliotēkas durvis.

- Vai, piedodiet…- Sāra atvainojās. Kaijuss nikni atliecās nost no manis. Sāras acis iepletās. Acīs parādījās skumjas.

- Renezme?- viņa nočukstēja. Jau pēc pāris sekundēm viņa bija prom. Es izmantoju izdevību un izrāvos no Kaijusa tvēriena. Es skrēju pakaļ Sārai. Man vajadzēja visu izskaidrot. Es skrēju cik ātri vien varēju, tomēr viņa bija pārāk tālu. Es biju sāpinājusi Sāru, tāpat kā es sāpināju Džeiku un savu ģimeni.

17 komentāri