Saltais tukšums.

Mīlestība ne vienmēr spēj sniegt visu. Tikai daļu no tā, ko tu vēlies iegūt. Mīlestībai beidzoties – sirdī paliek tukšums, kas aizēno visu. Sākot ar sāpēm, izjūtām un domām. Tā skar visu. Mīlestība spēj sāpināt. Kad esi apjēdzis, ka mīlu tev vairs neatgūt, tu jūti dusmas un nicinājumu. Tu sāc ienīst sevi un visus, kuri tevi mīl. Viņi nespēj izjust sāpes, jo nav saskārušies ar eksistences mīlu.

Sajust saules kvēlo staru pieskārienus savai ādai. Mīļotā elpu uz sava vaiga. Just viņa pieskārienus un siltumu. Tie ir sapņi, varbūt iedomas. Mēs ne vienmēr varam zināt, ka patiesākos baudas un laimes brīžus neizsapņojam. Varbūt tā ir tikai iedoma, vai alkas, kas nogulsnējas sirds, vai domu dziļumos. Atverot acis, sajūtam vilšanos par sapni, ko vairs nekad neizsapņosim…Saule, gaiss, debesis, kas ir Dieva radīts un ir mīlas izsapņots. Mīla… Saules dārgais pieskāriens… Mīla… patiesākās izjūtas, kas spēj atkausēt sasalušu sirdi. Mīla… mana dvēsele…

Atgriešanās. Šī doma mani moka jau gadu. Es nespēju visu aizmirst un atgriezties. Mani tas pārāk sāpina. Tukšums bija aizņēmis visu mani ķermeni. Es pat īsti nezinu, kur atrodos. Tikai to, ka esmu kaut kur Kanādas ziemeļos. Tuvojoties tuvāk ziemeļiem sniegs ir patīkami biezs un snieg visu laiku. Varbūt man derētu doties uz Eiropu? Bet tas bija pārāk tālu. Es nevaru visu mūžu bēguļot. Man bija jāturpina sava dzīve. Varbūt man iestāties kādā koledžā? Naudu es varētu viegli nozagt. Bet man nepatīk doma par zagšanu. Es nebiju tāda. Bet lietas labā ir kaut kas jādara. Mans svaru kauss nosliecās uz nepareizo pusi.

Iebraucot Saskatuna pilsētiņā sajutos vientuļa un neaizsargāta. Mani plosīja senās atmiņas. Šī pilsētiņa bija ļoti līdzīga Forksai…  Forksai – kuru kādreiz uzskatīju par savām mājām. Es labprāt būtu devusies pie Renē, bet nebiju pārliecināta par to, vai viņu neuzmana. Tā man bija jākļūst par klejotāju, kura nezināja savu vietu pasaulē. Varbūt man nemaz nebija lemts kļūt par vampīru. Varbūt man bija jādzīvo sava nožēlojamā cilvēku dzīve un jāapprecas ar Maiku. Mana dzīve būtu vienkārša. Nekādu problēmu un vilšanos.

Piebraucot pie viesnīcas, es jutos kā noziedzniece. Nozagtā mašīna un 200 000 ASV dolāru uz priekšējā mašīnas sēdekļa. Pirms došanās ceļā, man bija jāsagatavojas. Šā gada laikā es biju apguvusi un iemācījusies vairākas lietas. Vissvarīgākā bija mana vairoga uzlabošana. Es biju iemācījusies noslēpt savu nākotni. Alise mani vairs neredz… viņa nespēs mani uzmeklēt un lūgt piedošanu par izdarīto kaitējumu. Es tikai vēlētos uzzināt vienu. Ko es biju izdarījusi? Kas lika padzīt mani no manas ģimenes? No mīļotā un Dieva dāvanas – Renezmes. Varbūt viņiem bija apnicis mani visu laiku pasargāt? Bet tagad es taču biju neievainojama un stipra, es spēju par sevi parūpēties un pat iemācījos pasargāt citus. Man bija jāatgriežas par spīti visām sāpēm, man bija jāuzzina patiesība.

Ieejot viesnīcā, uzreiz devos pie reģistratūras. Pie reģistratūras letes stāvēja paresns vīrišķis ar spicām ūsiņām kā piecdesmito gadu filmās. Viņš pagriezās pret mani un salecās. Nemanāmi, bet manas acis bija ātrākas un uztvēra kustību. Es par to nebrīnos, ka mans izskats varētu nobiedēt cilvēku. Es biju klejojusi gadu. Nekad nepaspēju sakopt sevi līdz galam, jo vienā vietā ilgi neuzturējos. Man mugurā bija pabalināti džinsi un melns T – krekls un, protams, manas mīļās botiņas.

- Mis, kā varu jums pakalpot? – viņa balss bija maiga, bet nedaudz par sievišķīgu vīrietim. Viņa skatiens bija vērtējošs.

- Man, lūdzu, vienu numuriņu.

- Protams. Šeit būs numuriņa atslēgas un dokumenti, kas jums ir jāizpilda. Cik dienas jūs vēlaties palikt? – viņš bija pārāk ziņkārīgs.

- Tikai vienu. Iegriezos šeit tikai caur braucot. – nedaudz pavīpsnāju.

- Protams. Kā maksāsiet? Skaidrā vai ar kredītkarti? – pasniedzu viņam dokumentus un izvilku no somiņas naudu.

- Skaidrā. – un pasniedzu viņam naudu.

- Paldies, mis. Jauku palikšanu! – pagriezos un devos prom.

Ieejot numuriņā, jutos atvieglota. Miers un klusums. Es nometu somu ar drēbēm un naudu un piegāju pie spoguļa. Manas acis bija viegli zeltainas. Mati bija nedaudz izspūruši, bet citādi – viss bija kārtībā. Pagriezos, lai novērtētu numuriņu. Tas bija neliels, bet mājīgs. Sienas bija viegli brūnganas, grīda tumša ozolkoka. Gulta bija liela, bet man tā nebūs vajadzīga. Gultas galā uz grīdas gulēja lāča paklājs. Negribot notupos ceļos un noglaudu viņa spalvu. Tā atgādināja vilka kažoku. Mazliet raupju, bet mīkstu un zīdainu. Nogūlos un pieglaudu vaigu. Caur loga rūtīm iespīdēja saule. Mana āda mirguļoja. Es pierāvu ceļus pie krūtīm un apķēru tos ar rokām. Tukšums sirdī atgriezās. Ja es atgriezīšos, bet viņu tur vairs nebūs… Būs palikusi tikai māja un atmiņas. Sāpīgas atmiņas. Man bija jāsaņemas. Es vienā mirklī pierāvos kājās un paķeru somu.

Izvilku no somas kosmētikas maciņu. Man bija jāsakopjas. Ierodoties tur, man ir jāizskatās vienaldzīgai un neaizskaramai. Paņēmu sarkano lūpu krāsu un uzliku to uz lūpām. Paņēmu skropstu tušu un uzkrāsoju savas garās skropstas. Ideāli. Tik skaista un neaizskarama! Mati, ar tiem gan būs jāpacenšas. Viegli ieveidoju matu sprogas, kas krita pār maniem pleciem kā princešu lokas. Tagad tikai apģērbs. Perfekti… Melnais kostīms derēja kā uzliets. Tas izcēla manu augumu un dekoltē zonu. D&G kurpītes padarīja mani garāku un gaitu sievišķīgāku.

Izejot no numuriņa, sajutu un redzēju vīriešu pētošos skatienus. Viņu sirdis, ieraugot mani, krūtīs pilnīgi dauzījās. Sievietes juta greizsirdību. Tas mani stimulēja turpināt iesākto.

Savā melnajā BMW pietuvojos Forksas robežai. Alise mani neredz, tā kā viņi nemaz nenojauš manu ierašanos. Es palēnināju ātrumu un iebraucu pilsētiņā. Nekas nebija mainījies -  ārā lija un viss izskatījās drūmi zaļš. Tukšums krūtīs izpletās lielāks. Es sajutu tā nodarītās sāpes. Mani drebināja uztraukums. Rokas ap stūri bija cieši apķertas. Vēl ciešāk un stūre manās rokās sadruptu.

Mašīnu novietoju attālu no Čārlija mājas, jo, ja Kaleni šeit vairs nebūtu, tad vismaz varētu apciemot Čārliju. Izkāpu no mašīnas un sajutu sen zudušo Forksas gaisu. Tas smaržoja un garšoja pēc mitruma. Mani tas mazliet nomierināja. Devos uz meža pusi, kad biju tikusi meža paēnā, metos skriet. Es skrēju ātri, lai pēc iespējas ātrāk satiktu viņus. Manu bijušo ģimeni. Bet tad mežā mani kaut kas apstādināja. Es apstājos, kā sastingusi.

Priekšā, viegli apskāvušies, stāvēja divi mīlētāji. Bet tie nebija cilvēki, es nejutu viņu smaržu. Bet vienu smaržu gan es atpazinu – tā bija Edvarda smarža. Tiks salda un patīkama. Manas kājas saļodzījās. Šī smarža man atgādināja Edvardu, tik ļoti. Es vēlētos viņu tagad noķert un nekad nelaist vaļā. Paturēt mūžīgi. Kaislīgu skūpstīt viņa lūpas un ieelpot viņa smaržu. Un atkal sajust iekāri. Tikai mēs abi… abi vien.

Bet tad pār mani nāca apjausma. Šie divi mīlētāji nebija parasti vampīri un viens nu noteikti. Manā acu priekšā stāvēja Edvards, rokās cieši apskāvis citu… ne mani. Viņi stāvēja meža vidū vieni paši. Divi mīlētāji. Viņš viegli skūpstīja viņas matus, bet viņas rokas bija apskāvušas viņa akmens cieto ķermeni. Tad Edvards viņu pacēla mazliet augstāk un noskūpstīja. Skūpsts bija kaislīgs un dziļš. Tad viņi atslīga uz miklās zemes. Es pazinu šo vietu. Tā bija mūsu mūsu pļava. Viņus viegli ieskāva garā zāle.

Es sajutos mirusi. Es sevi nejutu, tikai sāpes un nicinājumu. Pārmetumus. Kāpēc es šeit atgriezos? – lai sevi mocītu. Man vajadzēja zināt, ka viņš būs laimīgs. Viņš mani vairs nemīl. Manai dzīvei nav jēgas. Es biju sabrukusi. Manis vairs nebija. Es ievilku dziļu elpu un metos skriet. Es vēlējos pazust. Viņš mīlēja citu, ne mani. Es nebiju viņam pārāk laba. Tagad viņa sirds piederēja citai. Mana sirds noasiņoja. Tai nebija atpakaļ ceļa. Manas acis sūrstēja, rīkle bija nejūtīga. Nolāpītā pasaule. Kāpēc viss vēršas pret mani?

Es attapos pie Kalenu mājas. Mājās dega uguns. Es biju skrējusi uz nepareizo pusi. Muļķe…Muļķe…Muļķe.…

Negribīgi paspēru divus straujus soļus un iegāju mājā…

Mans nedzīvais ķermenis sabruka…

Edvard….

60 komentāri