4. Nodaļa – Piedāvājums, Pazemojums un ilgas pēc mīļotā

„Es zināju, ka viņš nolasa manas domas. Viņa acis šaudījās šausmās.

‘’ Non Può Essere’’ –Viņš pie sevis noteica, ‘’Alise, dārgā… vai tu nevēlētos pievienoties mūsu klanam?’’- Viņš, norādīdams uz pārējiem līdznācējiem, sacīja.

‘’Atvaino, Āro!’’ – Iejaucās Kārlails ‘’Šī ir mana māja, mana ģimene un mūsu dzīves, Āro! Alise nepievienosies Voltūru klanam, man žēl.’’ –Viņš, norādījis uz durvīm, aplūkoja Āro.

‘’ Spiacente . Bet ja tomēr tu pārdomā,’’ viņš, viegli paņemot manu roku un to noskūpstot, sacīja ‘’tu zini, kur mūs meklēt, es nepadošos’’ viņš runāja un lūkojās manās acīs ‘’ Per la maledetta famiglia’’ uzlūkojot Kārlailu, Āro sacīja un aizgāja.

Kārlails ar Ezmi un Edvardu sarāvās un kļuva nikni pēc šīs frāzes izteikšanas.

‘’Kurš man paskaidros šo visu? –Es skatījos visu izmisušajās acīs. Mirkli paklusējis Karlails man sacīja‘’Alise, tu redzi nākotni, tādēļ Āro vēlas, lai pievienojies Voltūru klanam.’’ –Kārlails paskaidroja.

‘’Es redzu nākotni? Kā tas var būt iespējams? Tas, tas.. .ak, dievs…  jūs gribat teikt, ka tikai tā iemesla dēļ Āro vēlas, lai pievienojos klanam? Tas ir absurds’’ – Es biju neizpratnē.

‘’Mums laikam tev kas jāpastāsta,’’ – Ezme, apsēdinot mani uz baltā, ar zīdu apvilktā dīvāna, teica.

‘’Voultūri ir sens klans jeb ģimene. Viņi nosaka vampīru likteņus, dzīves un nosaka likumus. Visi klanā ir vai nu radi vai arī vampīri ar īpašām spējām. Ja kāds vampīrs nepaklausa viņu likumiem, viņi to nogalina Tev tāpat kā Edvardam un Džasperam ir īpašas spējas – tu redzi nākotni, Edvards lasa domas, bet Džaspers kontrolē emocijas. Tā tas ir iekārtots! Redzi, Alise, kad Džaspers stāstīja par Jums, viņš izstāstīja arī par Salemu un pārējiem…  arī par tavu pagātni… Šo gadu laikā, kad tu gulēji, Āro bija nācis vairākas reizes… viņš vienmēr bija ieinteresēts par tevi un tavām spējām. Viņš vienmēr vēlējās uzzināt vēl un vēl. Viņam ir nepieciešami stiprākie vampīri. Viņš zina, ja visi vampīri apvienotos pret Voltūru klanu, viņus gāztu. Viņi to nevēlas, tādēļ vampīrus ar īpašām spējām pārvilina pie sevis! ‘’ –Ezme, noglaudot manu plecu, sacīja 

‘’Nolādētie ērzeļi, šie grib atņemt manu sīko māšeli!’’ –Emets nobļāvās ‘’Es atvainojos, es vienkārši skaļi domāju’’ –Viņš, pats pasmejoties par savu rīcību, sacīja, visi iesmējās un tajā vakarā vairs nekas pārsteidzošs nenotika. ‘’Tajā vakarā’’ es klusītēm noteicu.’’

‘’Ak, dievs, kā man tas Āro riebjas! Ja es varētu noraut viņu balto skuķenes galvu, es viņu…’’ –Bella kaut kā dīvaini dauzīja vienu roku pret otru un viņas sejas grimases mainījās katru sekundi.

‘’Bella?’’ –Es viņu uzlūkodama sacīju.

‘’Atvaino, aizrāvos ar fantāzijām’’ –Viņa iesmējās. ‘’Turpini’’ –Bella mani mudināja. Es pasmaidīju un savā zvaniņu balsī turpināju savu stāstu. ’’Tajā vakarā mums gāja jautri… mēs ar Emetu lauzāmies ar rokām un es ar Edvardu spēlēju šahu… man bija tik grūti noklusēt domas… Tad, kad tā sauktās svinības bija galā, Rozālija man izrādīja savu skapi un manu istabu, kur bija trīs reiz vairāk drēbju!

Naktī mēs visi devāmies medībās. Manas acis kļuva zeltainas vienā acu mirklī, ja nemaldos trijās dienās! Mēs visi kopā bijām tik laimīgi… Ezme man ierādīja, kā būt cilvēciskai, Roza ar Džasperu man mācīja dejot dejas, Kārlails viņš vienkārši bija viņš… Taču Emets, tu jau vari iedomāties, ko man mācīja Emets! Edvards mani skoloja klavierspēlē… Tās bija manas dzīves laimīgākas dienas! Ja vien neskaita nākošās nedēļas trešdienu. Mēs visi devāmies pārgājienā pa noslēpumaino mežu, kad pēkšņi sajutām stipru vampīru smārdu.

‘’Itālijas dēle ieradusies’’ – Emets ar skarbu skatienu uzlūkoja stāvus, kuri mums tuvojās.

‘’ Ciao, mana mūza!, Un Emet –  tas ir vilkaču termins, tas nav vampīru cienīgs ’’- Viņš, mani uzlūkodams, sacīja. Meitene ar blondiem matiem un viltīgu smaidu lūkojās uz mani.

‘’Ak, tad tā būtu nākotnes meitene, ja? Smuka, smuka.’’ –,Viņa ar savu skarbo un auksto balsi sacīja, lūkodamies uz Āro.

‘’Aizveries, Džeina’’ –Āro pavēlēja. Viņa uzreiz apklusa un pievērsa skatienus mums visiem.

‘’Tev laikam neaiziet, ka tu manu māšeli neaiztiksi!’’ –Emets atņirdzot zobus lūkojās uz Āro.

‘’ È ciò che sono potenti. Džeina Sono in debito con il grado, in modo che possano vedere che non abbiamo preso la mano calvo’’ –Viņš savā itāļu mēlē, uzrunāja Džeinu. Viņa pasmaidīja un Emets vienā acumirklī locījās sāpēs.

‘’Izbeidz, izbeidz’’ – kliedza Rozālija

‘’ Abbastanza’’ –Āro norādija uz Džeinu.”

‘’ Solo un po ‘ ‘’ –Džeina ar smaidu sejā turpināja dedzināt Emetu.

‘’ Te l’ho detto terminare’’ –Āro uzkliedza Džeinai un tajā pašā brīdi Edvards notrieca Džeinu no kājām.

‘’ Voi disobbedienti creatura’’ – Āro, uzrunājot Džeinu,viņu iepļaukāja.

‘’ Perdona la mia governanti ‘’ –Džeina rāpojot uz ceļiem sacīja lūdzošā balsī. Bet Āro viņu ignorēja.

‘’Es atvainojos… tātad iemesls, kādēļ esam ieradušies, ir sekojošs. Alise, Tev jāpievienojas mūsu klanam vai jāmirst.’’ – Āro man pavēstīja.

‘’Tu nevari noteikt citu likteņus’’ – Kārlails, aizstāvībā nostājoties mums priekšā, sacīja Āro.

‘’Divertente, esmu vampīrs, kurš tūlīt var pavēlēt tevi nogalināt, bet tu man nosaki ultimātu?!’’ – Āro uzjautrinājās. „Neaizmirsti, ka viņai ir sava izvēle.”

‘’Mana mūza! Vai pievienosies mūsu klanam? Tur tu jutīsies arvien labāk un labāk!’’ –Āro man jautāja, pienākdams man tuvāk un jau atkal noskūpstīdams manu roku. Es to atrāvu un jutu, ka viņš samulst.

‘’Es nekad neizvēlētos slepkavas dzīvi! Es negribu būt briesmone…  es būšu es pati! U un ja tu un tavs klans baidāties no tā, ka varētu tik gāzti, tā nav mana problēma.  Jums ir bail no tā, ka vairs nebūsiet visu varenie Voltūri, kuriem piederēs visu pasaules vampīru vara? Vai tu baidies, Āro?’’ – Es piegāju viņam tik tuvu, ka starp mums bija tikai daži centimetri.

‘’Tu esi itāļu izcelsmes sūdvabole.’’ – Mans pacietības mērs bija pilns un es viņam uzspļāvu.

Visi ieķiķinājās, pat Džeina un Kaijus. Es viņam uzgriezu muguru un, ejot pie Džasperu, noteicu ‘’Tu esi pārāk vājš, Āro’’ – Un pasmaidīju, tas man sagādāja milzīgu gandarījumu. Es uzspļāvu un pagriezu viņam muguru. Galvenajam vampīram! Bella, tas man sagādāja milzīgu prieku! ‘’

‘’Tas tik bija ko vērts, vai ne?’’ –Bella aiz sajūsmas bija piecēlusies kājās un viņas smaids patiesi bija līdz ausīm. ‘’Tālāk, tālāk! Detaļas, detaļas! ‘’ – Viņa mani mudināja.

Es jutos nedaudz gandarīta par Bellas prieku un pat nedaudz gribēju viņai pakutināt nervus… ‘’Vai tad drīz nevajadzētu parādīties Renē?’’ –Es, viegli novirzoties no tēmas, viņai jautāju.

‘’Renē var pagaidīt.’’ – Bella gandrīz vai spiedza.

‘’Nu labi. Āro, elsoja no sašutuma. Es nezinu vai viņš nojauta par Džaspera spējām, bet es zinu, ka Džaspers viņu padarīja vēl niknāku! Tā tik bija izrāde!

‘’Neviens vēl mani nav pazemojis, tu esi spēcīga personība, Marija Alise Brendona Kalena’’ –Es salēcos, kad viņš nosauca manu pilno vārdu. ‘’Mēs vēl atgriezīsimies, to es varu apsolīt! Ci rivedremo’’ –Un viņi nozuda kā rēgi miglā.

***

Bija pagājuši vairāk nekā 7 gadi. Āro tā arī neparādījās. Mums bija vajadzība pārcelties, jo tas likās dīvaini, ka Kārlails nemaina savu izskatu… un tā nu mēs pārvācāmies šeit, uz Forksu!

Kārlails ātri vien iekārtojās slimnīcā un mūs iekārtoja vidusskolā… atkal.

Bella, tagad parunāsim arī par Tevi. Tad, kad tu ieradies skolā, Edvards nesaprata, kādēļ nedzird tavas domas, pēc skolas mums bija ieplānots kopīgs vakars ģimenes lokā, taču vienīgais, uz ko Edvards bija spējīgs, bija sēdēšana zemē pie loga un skatīšanaš tālumā. Viņam bija, kā teikt, šoka stāvoklis.

‘’Edvard, dēliņ! – Ezme viņu viegli sapurināja aiz rokas.

‘’Atvaino, es tagad nespēju ne par neko domāt!’’ – Edvard, viegli nogrūzdams Ezmes roku no sava pleca, sacīja.

Mēs visi uztraucāmies, taču tad jau viss izlīdzinājās un jūs vairs nevarējāt dzīvot viens bez otra. Līdz tavai dzimšanas dienai. Edvards un es visu izplānojām līdz pēdējai niansei. Es, protams, uzplijos ar kūku un svecēm.

Bella, pirms tu klausies tālāk, es tikai gribu, lai Tu zini, ka Džasperam vēl tagad ir žēl tā, ko viņš tev nodarīja…

‘’Tas sen jau ir aizmirsts! Stāsti tālāk!’’ –Bella mudināja.

‘’ Kad mēs visi izgājām un Kārlails palika vienīgais, es jutu, ka iekšēji degu… Bella, daļēji tā bija arī mana vaina.. man nevajadzēja uzplīties ar tiem dāvanu pušķīšiem.. piedod…bet nu labi. Kad izlēmām aizbraukt, Edvards bija iztukšots. Losandželosā mēs nopirkām to māju… bet dzīvot tur nebija tas pats, kas dzīvot šeit, Forksā.

Edvards bija visnelaimīgākais no mums visiem, pēc nedēļas viņš aizgāja … un neatgriezās. Ezme satraukti viņam zvanīja un lūdza, lai viņš atgriežoties, ka tu viņu vēl mīli, lai ko viņš tev izdarītu, bet vienīgais, ko viņš spēja atbildēt ir:

‘’Bez viņas manai dzīvei nav jēgas’’ – un uzreiz nometa klausuli.

Bella, bet tad, kad es ar Rozāliju, Džasperu un Emetu sēdējām pie šaha galda, pēkšņi man parādījās vīzija, kā tu nolec no klints.

‘’Bella! Nē!’’ – Es iebļāvos, bet manā vīzija tu noleci. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka tu izdari pašnāvību!

‘’Alise, mīļā! Kas notika, kas notika?’’ –Džaspers man uztrauktā balsī jautāja

‘’Viņa, nositās… viņa to izdarīja!.’’ –Es, atspiedusies pret lielāko logu, viegli noslīdēju uz flīžu grīdas un ieliku galvu starp ceļiem.

‘’ Bella nositās?’’ –Tieši reizē ar Rozālijas satrauktajiem vārdiem mājā ienāca Edvards. Viņš bija satriekts. Viņš palūkojās uz manu… mans izskats viņu laikam nobiedēja.

‘’Džasper, izbeidz’’ –Edvards, sacīdams brālim, lūkojās uz mani.

‘’Alise, kas.. vai Bella…’’ –Viņš nepabeidzot teikumu, izdzirdēja Rozas satraukto atbildi.

‘’Viņa nositās, Edvard! ‘’ –Viņa ar sāpju pilnu skatienu lūkojās uz viņu. Tikai tad viņa saprata, kāda saikne jūs saista!

‘’Edvard! Man ir ļoti…’’ – Es nepabeidzot teikumu, ieraudzīju, kā viņš saļimst ceļos uz grīdas… viņa acis pazuda tālumā un viņš raudāja bez asarām. Tās mēs visi nosēdējām stundu, divas līdz pārradās Ezme un Kārlails. Viņi bija tik priecīgi, taču ieraugot mūs visus, viņu sejas izteiksmes pārmainījās par 360 grādiem.

‘’Edvard, dēliņ, man ir tāds prieks, ka esi atgriezies, bet kādēļ tu raudi’’ –Ezme savā zvaniņu balsī Edvardam jautāja.

‘’Bella izdarīja pašnāvību.’’ –Džaspers pavēstīja Kārlailam un Ezmei. Ezmei aizrāvās elpa un arī viņa sāka raudāt bez asarām, Kārlails viņu apķēra un ar nolaistu, bet tomēr sāpju pilnu skatienu lūkojās uz Edvardu..

‘’Man žēl, dēls.’’ – Kārlails, uzliekot roku uz Edvarda pleca, sacīja.

‘’Nevienam nav žēl.’’ –Viņš skaļi norūca un devās prom.

‘’Edvard! Atgriezies’’ –Ezme ar sēru pilnu balso viņam teica.

Taču viņš aizgāja, tai vakarā mēs visi bijām ar sāpēm kā pielieti. Es nojautu, ka tagad tev noteikti jau tikai tiek rīkotas bēres, tādēļ vēlējos izteikt līdzjūtību Čārlijam par tavu zaudējumu.

‘’Es došos pamedīt!’’ –Teicu visiem mājiniekiem, kuri tagad sēdēja uz lielā ādas dīvāna un katrs bija aizņemts ar savām domām.

‘’Es došos tev līdzi! ‘’ –Roza vienaldzīgā, balsī man sacīja.

‘’Nē, es vēlos pabūt viena. Es atgriezīšos, apsolu!’’ –Un tā es arī aizgāju.. tikai ne medīt.. es iesēdos Kārlaila mašīnā un braucu uz Forksu.

Pa ceļam vismaz kādi 6 policisti centās mani apturēt, bet es triecos ātrāk par zibeni.

Vienīgais, par ko spēju domāt, bija – Kādēļ viņa to darīja, viņa taču zināja, ka Edvards viņu mīl.

Tad, nolikusi mašīnu ceļa kreisajā pusē, devos iekšā mājā. Čārlija nebija, es nodomāju, ka viņš ir bērēs, tādēļ aizgāju līdz virtuvei un tur apsēdos. Dzirdēju piebraucam mašīnu, nodomāju, ka tas ir Čārlijs. Devos pie durvīm, taču tad pēkšņi ienāci TU! Nu, tālāk jau tu visu zini…. Bet tad, kad ieradās Džeiks, es izgāju, un tieši aiztaisot durvis, manam skatam pavērās drausmīgs skats, es redzēju vīziju, kur Aleks un Džeina turēja Edvardu un Āro viņam nāca ar vien tuvāk un tuvāk, sakot:

‘’ Si è scelto di morte’’ – Un norāva viņa galvu…tai pašā mirklī es klausulē dzirdēju Edvarda balsi un ka Džeikobs saka, ka Čārlijs ir bērēs!

‘’Bella, tas bija Edvards! Viņš domā, ka esi mirusi!’’ – Es Tev satraukti teicu

‘’Ko?’’ –Tu savā aizsmakušajā balsī man jautāji.

‘’Viņš dodas pie Voltūriem.. arī viņš vēlas mirt!’’ – Jā, tas bija tik grūti, pārliecināt Āro, ka tu tomēr būsi vampīrs, bet mums tas izdevās, Bella. Lūk, šīs būs mana stāsta beigas’’ – Es nobeidzu un apskāvu Bellu.

‘’Nu, ko. Tagad laikam mums būs jādodas, savādāk Renē sāks uztraukties.’’ – Bella noteica un mēs vieglā solī devāmies ārā no pļavas.

Šajās dažās stundās, ko pavadīju ar Bellu, es izdzīvoju visu savu dzīvi no jauna. Katru gandarījumu, katru sirds lūšanu, katras sāpes… tas viss uzjundīja no jauna atmiņas, kas bija noguldītas dziļā jo dziļā atvilktnē. Es joprojām esmu ar Džasperu un mīlu viņu kā debesis mīl sauli.

Tad apstājās laiks, Un tā bija mīlestība. Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas. Un sekundes varēja grābt kā smiltis Un sviest uz vienu vai otru pusi – Tam nebija nozīmes. Un nebira ziedlapiņas. Un nerūsēja dzelzs, Un mēs vairs nemācējām skaitīt. Un tas ir tas skaistākais – Ka mīlestība neprot skaitīt.

10 komentāri