(Jau ievērotā un novērtētā darbiņa “Aiz pusnakts tumsas” autore piedāvā mums vēl vienu savu stāstiņu ar nosaukumu “Laimes asaras” , kas stāsta par dzīvi pēc Krēslas Sāgas beigām. Izbaudiet! niive)

Laimes asaras

Kopš laimīgajām beigām ir pagājuši astoņi gadi. Cilvēka mūžībā tas būtu ilgs laiks, bet manā sapņu zemē tas neko nemaina. Mūsu ģimeni saista vēl ciešākas saites. Likstas ar vilkačiem… tās vairs nevar nosaukt par likstām, bet drīzāk par ciešu draudzību. Sets un Edvardu ir kļuvuši par diezgan labiem draugiem. Sems ir sadraudzējies ar Alisi un Džasperu un kaļ lielus plānus nākotnei, lai labāk varētu nosargāt Forksu un Lapušu. Šo gadu laikā mūs apkaimē nav ciemojies neviens vampīrs. Lielā mērā tas ir atvieglojums, bet Emetam ir garlaicīgi, viņam ir apnikušas sacensības ar mani. Šo gadu laikā man kā jaundzimušajam vampīram sen jau vajadzēja zaudēt savu lielo spēku, bet nekas nav mainījies – esmu tik pat stipra. Lai gan nespēju noskriet Edvardu, tomēr esmu stiprākā ģimenē, protams, neskaitot Emetu. Kārlails vēl joprojām aizraujas ar Renezmes pētīšanu. Džeikobam tas diez ko nepatīk, jo viņš uzskata, ka Renezme ir perfekta. Dažreiz man liekas, ka viņu mīlestība ir spēcīgāka nekā mums ar Edvardu, bet, lai kā arī būtu,… mūsu starpā nekas nav mainījies, tikai jūtas ir kļuvušas vēl stiprākas un kaislīgākas. Laime… Laime…dzīves sākums un posts.

Rīts likās mierīgs un kluss. Aiz loga vīteroja putns. Ieklausoties, varēja dzirdēt, kā pret zemi atsitas sniegpārsliņas, tik baltas un pūkainas. Kādreiz man aukstums un mitrums diez ko nepatika, bet tagad, kad to vairs neizjūtu, tas man liekas brīnišķīgs. Aukstums liek apledot koku lapotnēm, egļu zariem, sūnām…visam dzīvajam. Tas visu iekrāso tik dabisku un skaistu kā kristālus vai neapstrādātus dimantus. Renezmei ļoti patīk ziema un sniegs. Viņi stundām ilgi var ķert sniegpārslas kopā ar Džeiku un tad tās salīdzināt, kuram ir skaistāka. Parasti uzvar Renezme, jo kā pārsliņa kaut cik ir pietuvojusies Džeikam, tā izkūst.

Bet šis rīts bija savādāks. Namiņš bija samērā kluss. Edvards nebilda ne vārda. Pat šī nakts bija parasta. Nekādas jūtu izpausmes. Viņš dusmojās uz mani, jo es es esot „it kā” aizskārusi viņa tēva lepnumu. Renezme šonakt nenakšņoja pie mums, bet pie Džeika. Edvards to ļoti pārdzīvo. Lai gan Renezmei ir astoņi gadi un septiņi mēneši, viņa ir izaugusi kā astoņpadsmit gadus jauna dāma. Viņa bija izteikti skaista – kā jau tēva meita – rudās lokas viegli viļņojās līdz viduklim. Savā ziņā viņi ar Džeiku ir ļoti līdzīgi – viņa spalva arī ir rūsgana. Renezme gāja Lapušas rezervāta skolā, jo tur bija vieglāk noslēpt to, kas esi. Šogad abiem ir plānots izlaidums. Džeiks nevēlējas atpalikt no Renezmes un abi sāka mācīties kopā, vienā klasē, vienā solā. Viņi bija nešķirami. Es to pilnība atbalstīju, jo zinu, cik tas ir sāpīgi, būt šķirtam no mīļotā, bet Edvardam tas diez ko nepatika, kaut viņš arī neko nebilda, jo zināja, ka tas viņam var slikti beigties. Edvards visu vakaru un nakti bija uzvilkts kā stīga. Un kaut ko murmināja pie sevis „ja viņš manai mazulītei kaut ko nodarīs, es  pārvilkšu viņam ādu pār acīm”. Emetu un Džasperu tas ļoti uzjautrināja. Alise neko neredzēja, tāpēc viņa neko neteica. Ezme mīlēja abus un priecājās. Kārlailam nebija laika, jo atjaunoja slimnīcu un viņam bija pietiekami daudz darba tur. Rozālija, viņa bija tikpat pikta kā Edvards. Tāpēc viņi bija vienā frontes pusē. Es biju laimīga, jo Džeiks ir atradis savu izredzēto un nespēju iedomāties Renezmei labāku vīru.

- Mīļā, par ko tu domā? – viņa balss bija nedaudz aizsmakusi. Manuprāt, viņš pārlieku daudz uztraucas. Viņš pārāk bieži ir ielūkojies Džeika prātā, lai saprastu, cik ļoti viņš mīl Renezmi un cik ļoti viņš viņu iekāro. Es cenšos Renezmi pasargāt no Edvarda manipulācijām, aizsedzot Renezmes prātu, un tur nu viņš neko nevar padarīt.

- Varbūt man vieglāk būtu tev parādīt, bet tas sagandētu visu jautrību. – uzgūlos uz viņa akmens cietajām krūtīm un piekļāvu savas lūpas viņējām. Skūpsts nebija ilgs un pat kaislīgs ne, un tad viņš atrāvās.

- Bella, kā tu vari domāt par ko šādu, ja tava meita ir briesmās. – viņš to pārāk dedzīgi izspļāva un kļuva indīgi nikns.

- Edvard, tu labi zini, ka Renezmei nekas nedraud. Džeikobs viņai nekad nenodarītu pāri, kur nu vēl aizvainotu. Tu to ļoti labi zini. – Viņš novērsās.

- Es zinu. Bet ir ļoti sāpīgi nolūkoties, kad mūsu meita dara kaut ko tādu… es nevaru viņu tik ātri palaist vaļā.-

- Edvard, tu mani smīdini. Tu nevari zināt, ka viņi kaut ko dara. Džeikobs ir jau pieaudzis un Renezme tāpat. Tu vari vainot tikai sevi, ka viņai neuzticies. – viņš atkal pievērsās manai sejā. Pat vēl tagad es nespēju normāli elpot, kad viņa eņģeliskā seja vērās manī. Ja man būtu sirds, tā dauzītos kā putna spārni lidojumā. Pavisam aizmirsu, ko gribēju teikt. – Atceries, kādi mēs bijām sākumā! Kā tu baidījies! Bet beigās viss kaut kādā ziņa beidzās labi. Nu, uzticies kaut cik mūs meitai un atbalsti viņu. Tu zini, ka viņa pēc izlaiduma precēsies ar Džeiku, un tu tur neko nevarēsi padarīt. Tā kā samierinies. – Izlēcu no gultas un vienā mirklī biju skapī, manā lielajā skapī. Sameklēju savus džinsus un T – kreklu. Kad tos biju uzvilkusi, mani apskāva ciešas rokas.

– Bella, mīļā, piedod. Es tiešām negribēju aizskart tavas jūtas. Man vajadzētu kaut cik uzticēties savai meitai. Es zinu, ka viņa nerīkotos impulsīvi, bet viņa tik ļoti ir atsitusies tevī…. – es ātri pagriezos, un viņa acīs dega uguns, kamēr es vārījos dusmās.

– Kā tad to saprast? – gaidīju atbildi, bet tā vietā es saņēmu dedzīgu skūpstu. Šo iekāri es biju gaidījusi visu nakti. Es tā vēlējos piekļauties sava mīļotā krūtīm un aizmirst par visu. Tikai mēs divi kā toreiz uz Ezmes salas. Viņa rokas apkļāvās ciešāk ap manu augumu, bet mani pirksti rotaļājās gar viņa matiem. Tik sen plūstošas atmiņas. Viņa elpa viegli kutināja manu kaklu. Viņa lūpas lēnām slīdēja gar mana kakla izliekumu un tad atkal sameklēja muti. Viņa elpa bija silta, bet lūpas dedzīgas. Es degu iekārē. Tad sadzirdēja plīstošu skaņu. Manas sameklētās drēbes bija norautas un mētājās uz gaišās grīdas. Cik labi, ka viņš nebija paspējis apģērbties! Žēl, ka līdz gultai tā arī mēs netikām…bet šo mirkli es varētu baudīt mūžīgi…tikai divi vien…

Gulēt vienam otra skavās uz paklāja bija patīkami. Paklāja garās spalvas kņudināja manu ādu. Edvarda elpa viegli pieskārās maniem matiem. Viņa smarža bija patīkama. Es vienmēr ar apbrīnu esmu vērojusi viņa augumu. Ar cilvēka acīm nespēju to novērtēt pilnībā, bet tagad….-

- Par ko tu domā? – viņa samtainā balss lēni izvirmoja caur manu augumu.-

- Es domāju par mums. Cik lieliski mēs esam…un cik ļoti, tevi es mīlu. Mans sapņu princi. . – viegli apskāvu viņa akmens cietās krūtis.

Viņa lūpas lēni pieskārās manai ausu ļipiņai. Es gribēju pastiepties un viņu noskūpstīt, bet tad iezvanījās mans telefons…-

- Bella, te Alise! Renezme ir atgriezusies. Bet labāk nāciet uz mājām. Tūlīt! – viņa vārdus pilnīgi izspļāva. Edvardam laikam ir bijusi taisnība… Renezme….

Turpinājums sekos….

16 komentāri