- Twilight / Krēsla - http://twilight.town.lv -

Jauna diena. 4. daļa

Posted By niive On 2010. gada 3. marts @ 23:51 In Jauna diena (Vilkate) | No Comments

Pirms lasāt 4. darba turpinājumu, Vilkate gribētu jums pateikt šo:

  “Sveiki mīļie un mīļās. Nu tad lūk 4. turpinājums manam stāstiņam “Jauna diena”. Domāju, ka šī daļa jūs pārsteigs. Es pati par sevi brīnījos… :) Gribu pateikt paldies Niivei. Pateicoties viņai mans stāstiņš ir šeit un nu es zinu, ko gribu darīt nākotnē. Izbaudiet! Mīlu jūs visus… <3 Ar cieņu, Vilkate… <3″

Renezme

 Laika ritums

 Laiks ritēja neaprakstāmi ātri. Kopš manas bēgšanas bija pagājuši trīs mēneši. Joprojām jutu sāpes, dusmas, neziņu. Džeika sajūtas. Jutu, ka viņš izmisīgi mani meklē. Katru nakti izmisīgi lūdzos viņam to nedarīt. Nezinu, vai viņš manas lūgšanas dzirdēja, bet pēdējās pāris dienās es jutu vēl lielākas sāpes. Viņš mani iekšēji plosīja.

Naktis pavadīju nomodā, dienas apātiskā darbā. Āro mani pakļāva dažādiem „eksperimentiem”. Man uzbruka vampīri ar visdažādākajām spējām. Sākot ar domu lasītāju Hannu un beidzot ar Džeinu un Aleku. Āro nebija pārsteigts. Viņš bija saticis manu mammu. Āro gribēja padarīt par labāko kareivi visā viņa gvardē. Vampīru cīņās mani apmācīja Demetri. Es ātri mācījos un drīz vien jau spēju būt līdzvērtīga Fēliksam un pašam Demetri.

Katru vakaru tieši astoņos es devos uz savu „istabu”. Tā atradās Voltūru lielās mītnes tornī. Tā vairāk atgādināja lielu dzīvokli. Guļamistaba bija gigantiska. Lielā gulta aizņēma gandrīz pusi istabas.

- Tev ir nepieciešamas ērtības, dārgā Renezme. Tu esi viena no mūsu spējīgākajām karotājām – Āro man atbildēja, kad protestēju pret gigantisko dzīvokli. Pie vārda karotāja es parasti sarāvos. Es, vienmēr jautrā, laimīgā un smaidīgā Nesija būšu karotāja? Bet tad atcerējos to, kas bija noticis. Nē, tagad es esmu asinskārā karotāja Renezme.

            Manas durvis katru nakti sargāja vairogs – Sāra. Viņa nebija tik kareivīga kā citi vampīri Voltūru gvardē, jo arī pati bija jaunatklāta jauktene. Pa pusei cilvēks, pa pusei vampīrs. Tikai Āro viņā nesaskatīja tādu karotājas potenciālu kā manī. Viņa man piegādāja šokolādi un kabatas lakatiņus, kad bija tāda nepieciešamība. Kad biju pilnībā apguvusi savu vairogu, Sāras aizsardzība nebija vajadzīga, tomēr viņa naktis pavadīja pie manis. Mēs abas apspriedām savu pagātni.

Sāras mamma mira dzemdībās, savukārt savu tēvu viņa nekad nav satikusi. Ritēja jau septītais Sāras eksistences gads, tātad viņa jau bija sasniegusi savu maksimālo vecumu. Viņa bija pārsteigta dzirdot par manu kuplo ģimeni. Viņa sapņoja arī sev tādu iegūt. Sāra bija neprātīgi iemīlējusies Kaijusā. Viņa spēja runāt tikai par viņu. Es viņai nepārmetu, jo arī es vēlējos runāt par kādu, ko ļoti mīlu. Par Džeikobu.

Mierīgajās naktīs, kad spēju gulēt, es sapņoju par Džeika acīm, par viņa vieglajiem pieskārieniem. Vienmēr biju brīnījusies, kā ar tik lielām rokām var pieskarties tik maigi. Sapņos es atvainojos Džeikam par visu. Viņš man vienmēr piedeva un tieši tas manus sapņus padarīja tik brīnišķīgus. Zinu, ka realitātē viņš man nepiedotu. Es pati sev nespēju piedot. Parasti, kad pamodos no šiem burvīgajiem sapņiem, es jutos vēl sliktāk nekā iepriekš.

Aleku es satiku tikai treniņu un „eksperimentu” laikā. Atlikušajā laikā viņš no manis izvairījās. Mani tas nesatrauca, bet es gribēju zināt, kāpēc viņš bija pamudinājis Āro mani pieņemt gvardē. Es viņu tik stipri ienīdu! Savas dusmas es izgāzu treniņu laikā. Es centos viņu atkal un atkal uzveikt. Parasti tas Aleku tikai sasmīdināja, bet kad kļuvu spēcīgāka, viņš sāka uzmanīties.

Man bija noteikts pavadīt kopā ar Āro vismaz vienu stundu dienā. Viņš man mācīja Voltūru un pasaules vēsturi. Viņa pienainās acis vērtējoši lasīja manus sacerējumus par Voltūru pastāvēšanu. Viņš atzina, ka man esot dotības gan cīņā, gan vēsturē, gan politikā. Es spēju panākt visu, ko vēlos. Trešā mēneša pēdējā nedēļā es pat panācu Sāras pārcelšanu no pagraba istabeles uz manu lielo dzīvokli. Āro nespēja atteikt maniem lūgumiem. Izņemot vienu… Viņš atteicās mani palaist brīvībā. Viņš neļāva man atgriezties mājās pie ģimenes. Es biju kļuvusi par gūstekni, par verdzeni.

  

Džeikobs

 Laika ritums

Trīs mēneši… Trīs smagi mēneši. Jau trīs mēnešus es meklēju Nesiju. Es apstājos tikai, lai paēstu un mazliet pagulētu. Naktis aizvadīju sapņojot par Nesiju. Dažreiz man liekas, ka viņa ar mani runā, lūdz mani apstāties. Viņa mani lūdz nemeklēt.

Mani nepamet sajūta, ka viņa ir nonākusi nepatikšanās. Jūtu, ka viņa ir iesprostota. Viņas sirds asiņo tikpat stipri, cik manējā.

Es ilgojos pēc viņas vieglās vampīriskās smaržas. Ilgojos pēc viņas ilūzijām, fantāzijām un sapņiem. Vēlos atkal ieraudzīt viņas skūpsta fantāziju. Tā bija mana mīļākā.

Savus meklējumus man nācās pārtraukt trešā mēneša trešajā nedēļā, kad Edvards mani atrada un pārveda mājās. Bella joprojām īsti nebija atguvusies. Viņas pārcilvēciski skaistā seja nu bija atguvusi daļu no savas cilvēcības. Zeltainās acis bija skumju pilnas. Ieraudzījusi mani, viņa metās mani apskaut.

- Džeik, mana mazā meitiņa… Mana Renezme… Trīs mēneši…- viņa centās runāt. Loģika nekad nav bijusi Bellas stiprā puse. Edvards viņu atvilka nost un piespieda sev klāt.

Emets, saķēris galvu, pētīja karti. Ar sarkaniem krustiem bija atzīmētas vietas. Čīle, Roma, Parīze, Londona, Fidži, Ņujorka… Viņi meklēja nepareizajās vietās. Es to jutu. Kāpēc lai Nesija dotos uz Čīli vai Fidži? Lai gan viņa tikai daļēji bija vampīrs, viņas āda vienalga maģiski mirdzēja. Fidži viņa būtu kā uz delnas.

- Džeik, mēs domājam, ka viņa varētu būt tādā vietā, kurā mums būtu grūtāk viņai tikt klāt. Tieši tāpēc uz saulainajām vietām dodas Lea un Sets.- Edvards nolasīja manus pārmetumus.

- Lea? Sets? Jūs esat aptrakuši? Edvard, viņas tur nav… Es to jūtu.- nošņācos un apsēdos līdzās Emetam. Viņš pacēla galvu un pamāja man. Arī viņš bija nedaudz atguvies. Smaids gan bija skumjš, tomēr tādu Emetu man patika redzēt.

Istabā ieslīdēja Rozālija, Alise un Džaspers.

- Roza, es viņu neredzu. Tu taču to zini.- Alise čukstēja. Rozālija palūkojās uz mani un tad novērsās. Džaspers samulsis apsēdās man pretī.

- Džeik, kādas ir tavas idejas par Renezmes atrašanās vietu?- Džaspers jautāja. Es pavēros kartē un centos koncentrēties uz sajūtām.

- Es… es nezinu… Man visu laiku ir tāda sajūta, ka viņa ir kaut kur tālu…- es skaļi domāju.

- Cik tālu? Džeik, esi konkrētāks!- Rozālija dusmīgi šņāca.

- Roza, nomierinies, viņš jau tā cenšas. Viņš trīs mēnešus meklēja Renezmi. Dod viņam atelpu!- Emets nopūtās.

- Eiropa…- es čukstēju. Visi sastinga.

- Eiropa.- es skaļāk noteicu.

- Voltūri?- Bella ievaidējās.

- Nē, kāpēc gan viņiem vajadzētu Renezmi? Viņi solīja viņu atstāt dzīvu un neatgriezties.- Edvards nobēra.

Es nezināju, ko viņiem teikt. Tā bija tikai nojauta. Vai tiešām Nesija būtu bēgusi pie Voltūriem? Man tam negribējās ticēt.

  

Aleks

Laika ritums

 Trīs brīnišķīgi mēneši! Renezme, brīnišķīgā, skaistā Renezme tagad ir viena no mums. Tik apbrīnojamu meiteni es nekad neesmu redzējis.

Jau toreiz, pirms pieciem gadiem, kad devāmies viņu nogalināt, ievēroju, cik viņa ir skaista un talantīga. Viņas bailīgās brūnās acis lūkojās tieši uz mani. Viņa paslēpa savu skaisto seju tā suņa Džeikoba Bleka spalvās. Viņas bronzas krāsas mati vizēja krēslainajā gaismā.

Vēlāk par viņu domājot es vēlējos viņu iegūt sev. Es vēlējos viņu redzēt sev līdzās. Būt viņas dzīvesdraugam uz mūžu. Kad pirms četriem mēnešiem sajutu viņas smaržu, zināju, ka tas, ko es vēlos, var piepildīties.

Renezme apbrīnojami ātri mācās. Trīs mēnešu laikā viņa ir iemācījusies paredzēt manus gājienus, manas kustības. Es viņu apbrīnoju un iekāroju. Viņas balss vien liek man notrīsēt, viņas smarža rada man slāpes, bet viņas aukstā attieksme rada man sāpes.

Es visu laiku sev atgādinu to, ko man teica Āro dienā, kad Renezme mums pievienojās.

- Tas ir pārsteidzoši! Tevi pie Renezmes saista spēcīga saite.- viņš teica.

- Tiešām?- es centos būt vienaldzīgs.

- Nemelo man, Alek. Es zinu, ka tu viņu iekāro. Viņas saikne ar tevi gan nav tik stipra. Tā nav balstīta uz mīlestību, bet uz naidu. Tu zini, ko tas nozīmē? No naida līdz mīlestībai ir viens solis.- Āro man piemiedza ar aci un izsoļoja no bibliotēkas. Mani satrieca un iedvesmoja Āro vārdi.

Es cenšos turēties tālāk no viņas, lai dotu viņai laiku aizmirst suni. Man pieder viss pasaules laiks, tāpēc varu gaidīt mēnešus, pat gadus.

Džeinai mana iekāre nepatīk. Viņa Renezmi uzskata par traucēkli un nepatikšanu cēlāju. Tomēr man liekas, viņai ir bail no sāncensības, no tā, ka Āro viņu atstums otrā plānā. Patiesībā, viņas bailes sāk piepildīties. Renezme jau tagad ir Āro mīlule. Patiesībā, visiem Renezme patīk, bet ne visi to izrāda.

   

Kaijus

 Pārsteidzošā mīlestība

 Ko Āro iedomājas? Viņš ļauj jauktenei darīt visu, ko viņa grib. Viņas priekšrocības liek citiem pārdomāt savas vēlmes. Arī citi sāk vēlēties privilēģijas. Vairāk cilvēku asiņu, atvaļinājumu… Vampīriem nemēdz būt atvaļinājumi.

Renezmei ir sakāpis galvā. Viņa bravūrīgi staigā man garām un klusi nošņācās. Viņas garie, bronzas mati izraisa manī riebumu. Vajadzēja viņu nogalināt, kad bija tāda iespēja. Tomēr pēdējā laikā es redzu viņas cilvēciskumu, viņas spējas, viņas spēku. Treniņu laikā viņa parāda tādu naidu un niknumu, kādu es vēlos redzēt ikvienā no kareivjiem.

Viņas brūnās acis ieurbjas manī, kad ienāku bibliotēkā viņas un Āro vēstures stundas laikā. Šis skatiens liek man gribēt viņu nogalināt un reizē arī apskaut. Es cīnos pretī saviem instinktiem, tomēr Renezmes maģija ir pārāk spēcīga. Atenodora jau ir pamanījusi manas pārmaiņas. Viņa paliek arvien nervozāka un vērīgāka. Viņa nopēta katru jauno vampīri mūsu klanā, tomēr nepamana Renezmi. Es nespēju atrasties līdzās nevienai no viņām. Abas mani spēcīgi kaitina.

Es redzu, kā Aleks skatās uz Renezmi. Ar naivas mīlestības pilnām acīm. Man gribas viņu nonāvēt. Ko gan Aleks var dot Renezmei? Neko! Es vēlos iegūt Renezmi tikai sev. Lai cik ļoti es viņu neienīstu, jūtu, ka sāku viņā iemīlēties. Es spētu dot viņai visu. Vietu Voltūru tronī līdzās man, naudu, cilvēku asinis. Visu. Tomēr man ir jāuzmanās no Āro. Viņš vienīgais spēj lasīt manas domas. Es nedrīkstu pieļaut, ka kāds uzzina.

Es vērošu Renezmi no attāluma un plānošu pārmaiņas, kuras skars visus. Viņa būs mana. Pat ja man jānonāvē savi brāļi. Es piepildīšu savas alkas. Viņa būs mana.


Article printed from Twilight / Krēsla: http://twilight.town.lv

URL to article: http://twilight.town.lv/2010/03/03/jauna-diena-4-dala/

Copyright © 2012 Twilight / Krēsla. All rights reserved.