Galerija
THE TWILIGHT SAGA: BREAKING DAWN-PART 1 kristen1 a8uc7kiceaasdkk1 irish_liam Robert Pattinson #6543205 Actor Robert Pattinson prepares for reshoots with co-star Reese Witherspoon this afternoon on the set of 'Water For Elephants' filming in Los Angeles, CA on January 15, 2011 Fame Pictures, Inc - Santa Monica, CA, USA - +1 (310) 395-0500 mq02 rp37 jackson-tp2
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Jauna diena. 3. daļa

Renezme

 Bēgšana

Savu bēgšanu es plānoju divas dienas. Zināju, kā sajaukt Emetam pēdas. Viņš pats man to reiz bija izstāstījis. Uzrakstīt vēstules bija pats grūtākais. Karstās asaras aizmigloja skatienu un apgrūtināja rakstīšanu.

Pēdējās dienas kopā ar ģimeni man sagādāja mokas. Alise bija atslābusi. Tā kā Džaspera nebija mājās, nebija neviena, kas par mani šaubītos. Neviens nepamanīja, ka esmu sagrauta. Tētis uzskatīja, ka tas ir pārejas vecums.

Pēdējo savu dienu es pavadīju kopā ar Leu. Visi Leu uzskatīja par asu un mazliet pat ļaunu, bet es viņu pazinu labāk par visiem. Reiz es Leu izglābu no kāda mednieka, kurš bija noklīdis no takas. Es izmantoju savas spējas, lai liktu viņam domāt par ko citu, nevis par gigantiska vilka nomedīšanu. Kopš tās dienas Lea man sāka uzticēties. Mēs satuvinājāmies un kļuvām par draudzenēm. Drīz vien viņa bez riebuma izteiksmes sejā spēja ieiet Kalenu mājā. Viņa man stāstīja visu. Izstāstīja par viņu un Polu, par tēti, par mammu. Mēs abas bijām sajūsmā, kad Čārlijs sāka satikties ar viņas mammu. Viņa man bija kā māsa. Vilku māsa.

Pēkšņi sajutu asas sāpes. Likās, ka kāds man rauj laukā sirdi. Džeikobs. Bija grūti par viņu domāt. Viņam jau tā bijis jācieš tik daudz. Es atkal un atkal atcerējos mūsu pirmo skūpstu. Atcerējos dzirksteles, elektrību, viņa smaržu. Jutu, ka viņam sāp. Pat tagad, kad mūs šķīra simtiem kilometru, es jutu viņa ilgas, dusmas un neizmērojamās sāpes.

- Atvainojiet, mis, vai jums ko atnest?- stjuarte iztraucēja manas pārdomas. Es noraidoši pamāju ar galvu.

Biju nolēmusi lidot ar lidmašīnu, jo tā varēju noslēpt savas pēdas. Emets mani bija labi mācījis. Pateicoties viņam, es spēju nemanāmi aizbēgt. Es izdarīju visu, lai mani neatrastu. Telefonu izmetu upmalā. Vēstules atstāju tādās vietās, kurās viņi lūkotos vispirms. Izstaigāju mežu krustu šķērsu, lai būtu grūtāk noteikt virzienu, kurā devos. Līdz paņēmu tikai jaunas drēbes. Nopirku spēcīgas smaržas, lai sajauktu pēdas arī vilkačiem.

Nopūtos un pavēros ārā pa mazo lodziņu. Vēl tikai dažas stundas un es būšu nokļuvusi Volterrā.

 

Sagaidīšana

         Saule karsēja. Termometrs stabiņš bija uzkāpis līdz 43 grādiem pēc Celsija. Biju ģērbusies neatbilstoši laikapstākļiem. Baltais garpiedurkņu krekliņš un garās džinsauduma bikses nosedza manu mirdzošo ādu. Man nebija karsti, drīzāk auksti.

            Volterras ielas bija tukšas. Tveice bija uzkarsējusi ietves, pa kurām es nervozi soļoju. Es kritu panikā. Ja nu ir par vēlu? Ja nu tās ir lamatas? Ja nu Aleks man meloja un viņš nogalinās manu ģimeni un Džeiku?

            Pilsētas labirintā beidzot atradu meklēto vietu. Pulkstenis tornī nosita divpadsmit. Tagad man atlika tikai gaidīt. Katrā pilsētas nostūrī bija jūtama vapīru smarža. Šādā koncentrācijā tā bija nepanesama.

            Sadzirdēju soļus. Melnā apmetnī tērpts stāvs nāca uz manu pusi. Soļi atbalsojās pret māju sienām. Es dziļi ieelpoju.

            – Džeina.- es paspēru soli pretī tēlam.

            – Renezme. Seko man.- Džeina, visai neapmierinātā balsī, nočukstēja. Viņa nogriezās kādā no sānieliņām. Mēs maldījāmies pa mazajā ieliņām. Beidzot nonākusi pie necilas būdas, Džeina atgrūda vaļā durvis.

            – Kāda vismīlīga sagaidīšana.- es sarkastiski nočukstēju. Džeina man uzšņāca un iegāja būdā. Pa kādām slepenā būdas durvīm mēs devāmies pazemē. Mēs abas klusējām. Ejas spocīgās sienas lika manai sirdij sisties vēl ātrāk. Džeina klusi iesmējās.

            Beizot mēs nonācām ejas galā. Džeina mani ieveda lielākajā bibliotēkā, kādu jelkad esmu redzējusi. Pie gara galda sēdēja trīs pācilvēciski skaisti vīrieši. Viens no viņiem smaidīja, otrs bija niknāks par Džeinu, bet trešais iskatījās visai vienaldzīgs. Visiem trim bija sarkanas acis.

- Renezme, beidzot tu esi klāt. Kāds bija lidojums?- Āro viesmīlīgi mani sveicināja. Es centos pasmaidīt.

- Paldies, lidojums bija labs. – es atbildēju.

- Vai esi pieņēmusi lēmumu?

- Jā… -

   Es vilcinājos. Kaijus nikni manī vērās.

- Un kāds tad ir tavs lēmums?- Āro jautāja.

- Es jums pievienošos, tikai man ir daži nosacījumi.

Kaijus nicīgi nošņācās.

- Kādi nosacījumi? Tev ir jāpriecājas, ka mēs tevi atstājam dzīvu. Tev nav tiesības uzstādīt noteikumus.- Kaijus nikni iesmējās.

- Es zinu, kāpēc jūs vēaties mani pieņemt. Es zinu par savām spējām. Esmu jums vajadzīga. – es atbildēju uz Kaijus nicīgo skatienu.

- Brāli, tu zini, ka viņai ir taisnība. Mēs jau to izrunājām. Tātad, Renezme, kādi ir tavi nosacījumi? – Āro, joprojām mierīgi smaidīdams, noteica.

- Manai ģimenei un Džeikobam Blekam nekas nedrīkst notikt. Man tiks ļauts dzert dzīvnieku asinis. Jūs man piegādāsiet arī cilvēku pārtiku. Es drīkstēšu gulēt vismaz astoņas stundas. – es uzskaitīju.

- Vēl kas? -

- Jā. Manu istabu apsargās vampīrs ar vairogu. – es izaicinoši palūkojos uz Džeinu. Džeina pārsteigti pavērās uz Āro.

- Lai notiek. Tavi nosacījumi tiks pildīti. – Āro pamāja. Es ieskatījos Āro acīs. Man viņa solījums nelikās ticams.

- Bet, Āro, ja tu dosi privilēģijas šai… jauktenei, visi pārējie arī tādas gribēs. – Kaijus protestēja. Āro nepacietīga palūkojās uz savu brāli. Kaijus piecēlās un devās ārā no bibliotēkas.

- Džeina, mīļā, aizej pasauc savu brāli. – Āro, atkal atguvis mierīgo sejas izteiksmi, pamāja Džeinai. Džeina mazliet vilcinājās, bet tad izgāja pa durvīm.

- Viņš būs priecīgs tevi redzēt. Tieši Aleks pievērsa mūsu uzmanību tavām spējām. – Āro nočukstēja. Es iepletu acis.

- Saki, Renezme, vai tavi vecāki zina, ka esi šeit? – pēkšņi ierunājās Markuss.

- Nē, viņi nezina. Es aizbēgu. – nočukstēju.

- Ļoti labi. Mēs vismaz izvairīsimies no skaidrošanās.

Bibliotēkā, starojoši smaidīdams, iesoļoja Aleks. Markuss paliecās uz priekšu. Viņa acis bija ieplestas pārsteigumā. Viņš pastiepa savu roku uz Āro pusi. Āro to satvēra un ielūkojās Markusa prātā. Āro pacēla galvu. Viņš izskatījās samulsis un pārsteigts. Viņa smaids kļuva platāks un patiesāks. Es samulsusi pavēros apkārt. Arī Aleks izskatījās samulsis.

- Alek, parādi Renezmei viņas istabu. – Āro atkal ierunājās. Aleks pamāja un es viņam sekoju.

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)