Galerija
People's Choice Awards Show 33c2jx4 twilightbreakingdawn kristena9 016 117-454x600 t11 tinselkoreytoromagazine02 October 24, 2009:

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Visi raksti - marts, 2010

Hmmm… atkal Bel Ami!

Jūs taču mani nenolinčosiet, vai ne? Es vienkārši nevaru stāvēt pretī šim mokošajam kārdinājumam vārdā “Robs 19. gadsimta frakā” (jā, šis ir 19. gadsimts, 18-kaut-kāds-tur-gads. Es veicu izpētes darbus :) ) - viņam tik ļoti piestāv, tik dabiski pieguļ, kā otra āda, tai pašā laikā padarot viņu par pavisam citu cilvēku, ne to Robertu, ko var skatīt ikdienā izejam dzīvē.  Un viņam, protams, ļoti piestāv šīs sievietes ar lūdzošajām acīm, izmisumā ieķērušās viņa drēbēs… es viņas saprotu, ai, kā saprotu :)

Šie kadri joprojām ir no Budapeštas. Bija viens aizkustinošs video, kurā, filmēšanas dienai beidzoties, Roberts ungāru valodā pateicās visiem klātesošajiem fanu simtiem par to, ka viņi uzvedušies tik klusu… vajadzēja dzirdēt, kādi sajūsmināti kliedzieni atskanēja pēc šī frāzes :) Tas tikai vēlreiz apliecina, kāds Roberts ir džentlmenis – viņš neaizmirst izrādīt cieņu cilvēkiem un vietai, kurā atrodas! Bučas, satriecošais vīrieti, par visu labo, ko nes!

Starp citu, lapā The Vampire Club var apskatīt daudz vairāk Budapeštas bilžu un arī video!

Jauni Eclipse kadri

EclipseStillHQ

DF08621R

DF14617

Pārdomas. 2. daļa

Pārdomas

Mani apciemoja mans retais viesis – mūza

Sēras

 Mākoņi – tie mainās ik minūti. Tie var būt gan lieli, gan mazi, gan sudrabaini un vienkrāsaini, bet visvairāk man patīk tad, kad viņu vispār nav. Un tāda ir arī šī diena – bez mākoņiem. Edvards spožajā saules gaismā izskatās kā stikls, kas ticis nomests un pēc tam salikts.

Gandrīz visi ir mājās, izņemot Kārlailu, kam bija izsaukums uz slimnīcu. Kā ierasts, Edvards muzicē – pēc skaņām izklausās, ka tas ir kas jauns. Alise – iet kā viesulis visam pāri, tikai redzamākā atšķirība ir tā, ka aiz viņas viss paliek nevainojams.

Tālumā dzirdu mašīnu riepu skaņas. Kārlails. Vairs tikai nedaudz un visa ģimene būs mājās. Pēkšņi ar stingru piesitienu, kas nepavisam nav ieraksts, Edvards beidz klavierspēli. Paiet mazāk kā sekunde, ka mans skatiens tiek vērsts Edvarda sejā. Tur redzu sen aizmirstu rievu starp perfektajām uzacīm, kas nozīmē ko sliktu. – Edvard? – es iešķiebusi galvu ar jautājošu sejas izteiksmi raugos savā mīļotajā. – Kārlails…- viņš savu domu nepabeidza. Nepilnā sekundē pie viņa jau ir Ezme, bet Edvards tikai nokrata galvu. – Šodien viņš kādu zaudēja. – visi uzreiz savus jautājošos skatienus nolaida, tikai ne es. – Bella, nāc, es vēlos tev ko parādīt, – Edvards sniedza man savu roku, es samīkstinājos, negribēdama atstāt ģimeni, bet Edvards jau bija paķēris manu roku un steidzās lielajā, plašajā mežā.

 

Ir pagājis kāds laiciņš, ar sajutu, ka mēs lidināmies virs zemes virsmas. Mēs skrienam. Pēkšņi Edvards mazina ātrumu. – Vai redzi? – viņš jautā. Es iešķiebusi galvu, ar skaidru sejas izteiksmi norādu, ka nē, es neredzu, bet Edvards tikai pasmaida.

Viņš pārspīlēti lēni pieiet pie kāda koka. – Šis koks ir vecāks par mani, par Kārlailu, par mums visiem – Edvards nosaka, viņš paskatās uz mani un paceļ roku, aicinādams mani pie viņa. Es vēl arvien esmu nesaprašanā, par to, ko viņš vēlas man teikt.

Viņš satver manu roku, un es ļaujos viņam. Viņš mani aizved kādā klajā lauciņā, no kura labi var saredzēt koku, kuru Edvards man rādīja.

-         Kārlails man stāstīja, ka šis koks ir šeit no tiem laikiem, kad cilvēki dzīvoja apmetnēs. Kad cilvēki mācījās to, ko nozīmē mīlēt, cerēt un ticēt. Tajā laika cilvēkos valdīja iekšēja spriedze, kas lika viņiem cīnīties par ēdienu, par dzīvesvietu, par ģimeni. Tajā laikā cilvēki spēlēja aizliegtas melodijas un aizliegtām ūdām. Šo koku senie iedzīvotāji sauca par, La tuna ko rabe, kas nozīmē – Sēru vītols, – mēs abi kopā noteicām.

-         Šeit cilvēki nāca, tad, ka viņi kādu bija zaudējuši. Viņi aizlūdza par aizgājēju, lai viņam ceļš uz debesīm būtu viegls. Tādā veidā viņi izrādīja lielu bijību pret aizgājēju. Tavā uztverē – lielu cieņu. Kad šodien dzirdēju, ko Kārlails ir pārdzīvojis, uzreiz sajutu viņa sāpes. Viņš zaudēja kādu mazu meitenīti. Kad Kārlails pārdzīvo, viņš nāk uz šejieni aizlūgt par dvēseli, ko nevarēja paglābt. Viņš meitenītes aiziešanā vaino sevi, par to, ka nespēja viņu glābt. -

Es aizmirsu laiku un vietu. Es Edvardā klausījos tik uzmanīgi. Katru vārdu, ko viņš izteica, katru zilbi – viņš to teica ar lielu cieņu pret aizgājēju un, pret Kārlailu.

-         Bet kā to nevar paredzēt Alisi…es domāju, kāda nāvi? – es jautāju.

-         Bella, mīļā, nāvi nevar paredzēt. Saproti, tas notiek katru dienu. Kad zibens iespers vienā vietā, tas nekad nespers tajā pašā vietā. Mēs domājam, ka nāve notiek nejauši, bet it visur ir līdzsvars. Viens novīsts, otrs izaug. – Edvards pagriezās pret mani.

-         Katrai dzīvei ir jēga, – teica Edvards, – Tikai mēs to izšķiežam brīžos, kad domājam, ka esam vientuļi. – Edvards teica un paņēma manu plaukstu un noskūpstīja to, bet man vēl arvien nebija saprotams.

-         Es tomēr nesaprotu, – es čukstēju, – Kāds labums nāvei kādu nonāvēt? –

-         Kāds vienmēr izdzīvo. Kāds aiziet, kāds paliek. – Edvards noteica.

-         Bet dažreiz, cilvēki viens otru nepazīsts, viņi ir svešinieki, bet vienalga, viņu ceļi krustojas un nāve izvēlas par labu otram, – es noteicu.

Edvards uzlika savas rokas uz maniem pleciem. Mani pārņēma sirsnīga aizkustinājuma sajūta.

- Svešinieki, – Edvards teica, – ir cilvēki, kuri tev vēl jāiepazīst. -

 

Turpinājumi un jaunums

Pavasaris lauž ledu, parauj slūžas un ilgos ziemas mēnešos krātie ūdeņi putodami nesas pāri visiem šķēršļiem, savā ceļā graujot, postot un attīrot… Tā varētu raksturot jūsu neremdināmos fantāzijas lidojumus :)

Sveiksim Lāsmu rakstnieču pulkā! Viņa ir uzrakstījusi darbiņu “Asinsbalss”, kura pirmo daļu lasīšanai un vērtēšanai piedāvā šovakar.

Asinsbalss. 1. daļa

Dzīve klusumā. 2. nodaļa

Ezmes atmiņas. 3. nodaļa

Jauna diena. 9. daļa

Laimes asaras. 18. daļa

Pārdomas. 2. daļa

Laimes asaras. 18. daļa

Sveikas, manas mīļās! Šī ir atvainošanās vēstule tām fanēm, kuras ir gaidījušas “Aiz pusnakts tumsas” stāstiņu. Man jums ir ļoti, ļoti, ļoti jāatvainojas. (atkal) Bet es neuzspēju viņu vēl pabeigt. Tagad ķeros tam klāt. Tāpēc “Laimes asaras” mazliet atstāšu novārtā…Tā kā, cerams, neņemsiet ļaunā. Paldies, Niive, tev arī…

Nakts tumsa

Nakts ir daļa, kura ieskauj visu neredzamā tumsā. Tā atņem dzīvajam krāsu. Pasaule rada savu jaunu stāstu. Mīlestība, naids, traģēdija. Katrs stāsts liek izdzīvot savu. Lai cik ļoti mēs censtos; saturu mēs neizmainīsim. Lai cik ļoti mēs vēlētos sagaidīt savu turpinājumu, tas ir mūsu iedomas. Viss ko mēs vēlamies, tas viss ir rakstīts mūsu sirdī un dvēselē. Mēs katrs spējam izdomāt uz uzrakstīt savu stāstu. Sapņi ir tie, kas mums neļauj nogrimt bezdibenī. Katrs stāsts ir neremdināmas alkas, kuras vēlas tikt veldzētas…

Istaba bija tumša un vienmuļa. Nekādu greznību. Tā bija maza un ar vienu logu, kura skats bija pavērsts pret mūra sienu. Istabas tālākajā galā stāvēja gulta ar melnu pārvalku. Viens skapis, kura izmēri bija salīdzināmi ar telefona būdiņu. Viens galds, uz galda pildspalva ar papīru. Tas bija viss, ko biju pelnījusi. Tumša istaba, kura bija domāta man, tumšai dvēselei, kurai nebija nākotnes.

- Piedod, es zinu, tev laikam nepatīk šī istaba. Āro domā, ka tev tā būs labāk. Bet ja tu vēlies, mēs varam visu šeit pārveidot? – viņa piegāja pie gultas un ar roku noglauda mīksto satīna pārvalku. – Mana mīļākā krāsa ir melna. Es jau nezinu, kāda ir tava. Tāpēc mēs ar Āro nolēmām, ka pēc tam, tu pati varēsi izvēlēties toni. – viņas seja atplauka smaidā. – Vai! Piedod. Tu laikam vēlies iekārtoties. – viņa piecēlās un devās uz durvju pusi.

- Lūdzu, nē! Paliec! – manai balsij bija histēriska nokrāsa. Es vēlējos, lai kāds paliek ar mani. Mans saprāts bija tuvu sabrukšanas robežai. Marance izskatījās pēc ļoti mīļas un jaukas būtnes. Es vēlējos mierinājumu. Tas ir savtīgi, bet es vairs nevaru…mans prāts lēnām sabrūk. Tam nebūs iespējas atgriezties.

- Protams. Neuztraucies. Ja vēlies, es varu palikt. – protams, ka es velējos. Es nevēlos pazust. Es vēlos būt mīlēta. – Varbūt, man tev palīdzēt iekārtoties. – tas bija laipni no viņas puses, bet man nebija nekā…es biju viena, un piedevām, bez bagāžas.

- Man nav bagāžas. – es kautri noteicu. 

- Tas nekas. – viņa viegli pamāja ar roku, uz gultas pusi. Mani soļi bija liegi, bet es centos neko nesasteigt. Varbūt man nebija atlicis daudz laika? Bet es centīšos iegūt pēc iespējas vairāk. Satīna pārvalks bija maigs kā dūna. Tik neaizsargāts un trausls. Katra mežģīņu apmale veidoja savu rakstu uz ēnainās grīdas. Katrs puteklis izdejoja savu deju. Tam visam bija nozīme. Bet kurā dzīves sadaļā iederējos es? Mana deja bija jau izdejota…

- Bella, ko tu vēlētos zināt? – viņas skatiens vērīgi pārslīdēja pāri manai sejai.-

- Īstenībā, visu. Ja tas nebūtu nepieklājīgi. Es nevēlos nevienu aizvainot. – nopūta, kura izlauzās no manām krūtīm nodeva mani. 

- Bella, tev nav jāatvainojas. Tas ir dabiski. Varbūt es mazliet varētu pastāstīt par savas dzīves aizsākšanu? Vampīra dzīves aizsākšanu. – viņas galva viegli pagriezās uz durvju pusi. Viņa baidījās, tāpat kā es. Vai dzīve ir netaisna pret visiem? Vai tikai pret tiem, kam laime ir bijusi ūdens un gaisa vietā?

- Protams! Man priekšā ir vesela mūžība laika; daudz, maz. – acis vienmēr nodod cilvēku. Tas ir tik paredzami. Marances acīs iezagās bailes un nedrošība. Tam sekoja viegla nopūta un tad iesākās viņas dzīves patiesā nodaļa. Stāsts, kas spēja izmainīt pasauli…

 

Marance

Vai draudzība spēj pastāvēt, starp divām dažādām pasaulēm? Ir situācijas, kad mainās puses un pasaules. Bet viena puse ir tā, kas dod cerību, bet otra, tā, kas to atņem. Draudzība pastāv uz uzticēšanos un patiesumu. Cerības un ilgas, tās spēj sniegt tikai mīlestība. Cik liela daļa no tā visa aizņem mīlestība? Varbūt tās ir asaras, kas apskalo visu. Tās ļauj sadzīt brūcei. Asinis, kas spēj aizsniegt tālāko, no tā ko cilvēks ir radījis. Draudzība, tā ir tikai uzticēšanās. Laika jautājums. Pulkstenim apstājoties, apstājas arī draudzība…

- Redzi, Bella, atšķirībā no tevis. Es pat nezināju, kas ir vampīri. Es pat nezināju, vai pastāv tāda pēcnāves dzīve. Es biju nevaldāma meitene, kas tiecās pēc dzīves. Savos septiņpadsmit gados, es biju ļoti nevaldāma. Vairākas reizes sēdēju cietumā, par zagšanām un huligānismu. Man nebija dzīves patiesās jēgas. Es tikai baudīju dzīves dotās veltes. Mana ģimene bija pametusi mani jau sen. Tas bija smagi. Māte nomira ļoti smagā un mokošā nāvē. Tēvs to neizturēja un izdarīja pašnāvību. Mana jaunākā māsa sekoja manam tēvam. Es pati biju uz iznīkšanas robežas. Tas bija smagi, iedomāties to, ka tev vairs nav neviena. Neviena, kas spētu tevi saprast. Neviena, kas spētu tevi samīļot un just līdzi… – mani sagrāba nežēlīgas dusmas un plosošas sāpes. Tās plosīja manu ķermeni. Tās sāpes, tās es izjutu tieši tagad. Es spēju tās sajust. Mēs bijām līdzīgas. Viņa bija zaudējusi visu. Bet tagad, viņai bija cerība. Es biju zaudējusi visu, bet man cerības nebija.

- Bella, es saprotu, kāpēc tu tagad esi tik skumja. Es tiešām nevēlējos tevi aizskart, bet tev ir jāsaprot, ka tam visam var tik pāri. Es tiku. Lai cik lielas sāpes es justu, tās neatstājas. Bet ar tām var sadzīvot. – viņa noglauda manu delnu un turpināja.

- Mani uz sabrukšanas robežas atrada Āro. Es pat viņu īsti nepazinu. Tā bija auksta nakts. Voltēra bija kā izslaucīta. Man nebija bail, jo es zināju, ka viss, kas man var būt ir jau zaudēts. Tik vienkārši. Tad, manām acīm pavērsās šis skaistums – Āro. Tā bija nedabiski skaista būtne. Es aizmirsu elpot. Es sajutu ilgas un kārdinājumu. Mans ķermenis vēlējos iegūt, šo skaisto būtni. Bet tad, es kritu. Un tad iestājās tumsa. Tas notika tik ātri. Vienīgais, ko es atceros, bija mokošas un dedzinošas sāpes. Es biju viena, man nebija neviena, kas mani spētu atbalstīt. Sāpes bija nerimstošas. Tās ilga un nepārgāja. Tikai mans ķermenis raustījās agonijā. Manas domas bija pagaisušas. Pēc kāda laika sāpes pazuda. Tās attālinājās. Beigas bija tuvu. Vai tā bija nāve? Tajā brīdī, es to īsti nezināju.

Atverot acis, pasaule bija mainījusies. Viss bija tik košs un izbaudāms. Tā bija paradīze. Es biju mirusi. Bet mani vienalga mocīja sāpes. Tās drīzāk bija slāpes. Mana rīkle bija izkaltusi. Es to vēlējos atveldzēt ar ūdens malku, bet tas neko nedeva. Ūdens viegli slīdēja, gar manu rīkli. Tas radīja nepatīkamas sajūtas…

- Es ceru Bella, ka tu sapratīsi mani, man nebija izvēles. – viņas acis nodūrās un aizklīda līdz telpas stūrim.

- Marance, es tevi saprotu. Es zinu, kā tu jūties. Tev bija smagi, bet, lūdzu, turpini… – kad viņa runāja, manas likstas bija tikai kā asara okeāna. Tā nespēja veldzēt pat skudru, kura bija nomaldījusies tuksnesī.

- Kad es satapu Āro, es sāku apjaust notiekošo. Es vairs nebiju parasta. Es biju vampīre. Asinskāra vampīre. Viņš mani iepazīstināja ar jauno pasauli. Tā likās sirreāla. Tik neiedomājama. Bet tad viss mainījās. Manas spējas mainīja visu. Āro nepacietība un atraidījumi mainīja nokrāsu. Es jau biju samierinājusies, ka neko nespēšu iegūt, bet tad. Tad viņš mani sāka uzlūkot citādi. It kā es būtu balva, balva, kura pieder viņam. Viņš kļuva laipnāks. Un tad jau, es ceru, ka tu zini, kas notika. Es viņu iemīlēju. Es vienmēr centos no viņa to noslēpt. Tas līdz šim ir izdevies. – viņa nopūtās. Tagad, Bella, tu redzi un esi sajutusi manu dzīvi. Tā nav bijusi viegla, bet es tam tiku pāri. Es zinu, arī tu, tiksi. Tāpēc, es ļoti vēlētos, lai mēs kļūtu par draudzenēm. – viņa piecēlās un devās uz durvju pusi. – Tagad, es došos prom. Es ļaušu tev padomāt par visu. No rīta tiksimies. – smaids bija pēdējas, kas izdzisa tālumā. Viņa bija prom. Es atkal biju viena.

Pasaule ir tik netaisna. Tā spēj mainīt visu. Sāpes, kuras es izjutu, tagad bija dubultas. Tukšums krūtīs bija aizņēmis visu. Es sabruku uz grīdas un gaidīju jaunas dienas atnākšanu…Cik gļēvi ir padoties kārdinājumam.

Asinsbalss. 1. daļa

asinsbalss

ASINSBALSS

Nihil est annis velocius. – Nekas nav ātrāks par gadiem. /Ovīdijs/

1.nodaļa

Sešus mēnešus atpakaļ

-          Es saņēmu apstiprinošu atbildi! – aizelsusies istabā ieskrēja Lea. – Es braukšu un nekad neatgriezīšos!

Sets nikni ierūcās:

-           Tu vari braukt, bet es palikšu te, ciematā. Man nav vajadzīga skola, es pietiekami labi visu apgūstu kopā ar Nesiju.

Lea nebeidza lēkāt.

-           Koledža, nu tad beidzot, es jau ieskaitīju savu kontu viņiem.

-          Tu esi to visu pateikusi Džekam?

-          Viņam nekas nav jāsaka, viņš tāpat zina, mēs daudz runājām un viņš teica, ka es varot darīt tā, kā man patīk, un ES dodos prom. Mammai pateikšu vēlāk, man vēl pusotrs mēnesis ir laika! Es negribu iet pie Čārlija, tur smird, pagaidīšu, kad viņa atgriezīsies mājās.

Nevēloties turpināt šo ar vampīriem nesaistīto sarunu turpināt Sets izvēlās pa durvīm, viņam riebās māsas savtīgums, bet skaļi viņš to neteica. Viņš zināja, lai kur Lea dotos visur būs jūtama viņas neapmierinātība.  Lai gan savtīgums nebija īstais vārds, Sets vēl joprojām atcerējās Leas un Džeikoba domu sarunu tad, kad Rozālija bija gribējusi bērnu un Bella bija uz nāves robežas mazuļa dēļ. Sets lieliski saprata viņas sāpes kā tas ir – nekad nejust mazuli savās rokās, un tieši tagad Leai gribējās aizbraukt visvairāk, jo Semam un Emīlijai bija gaidāms bērniņš.

Uz mirkli iegrimis pārdomās viņš atcerējās:

-          Mums ar jums visiem jārunā – Sems un Emīlija vienā balsī teica. Pat visi Kaleni bija uzaicināti.

-           Mums būs bērniņš! – viņi laimīgi paziņoja.

Leas kakls sažņaudzās, viņa izlikās smaidām un tikai Džeikobs juta savādu sāpju sajūtu.  Emīlija bija izcepusi kēksus ar ko uzcienāt saaicinātos viesus. Tas bija lepnums, kas pildīja Sema sirdi. Viņš priecājās, ka kļūs par tēvu. Tas bija kas jauns viņa prātam. 

Lea bija nemanāmi izlavījusies pa durvīm, bet nozudusi skatienam viņa bija ar skaļu blīkšķi. Bija pagājuši septiņi gadi, kopš viņa nebija kopā ar Semu, bet sāpes saglabājās, lai kā tās mēģinātu aizmirst. Sems bija teicis Džeikobam, lai neiet pakaļ, ka tas nelīdzēšot, tāpat kā nelīdzēja Džeikam pašam, kad Bella bija solījusies par sievu Edvardam. Un Džeiks saprata, bet tagad taču viņam bija Nesija, ka, par pagātni nebija jālauza galva.  Sets nebija uztraucies pirmo nedēļu pēc māsas pazušanas, jo pabijis vilka ādā viņš viņu dzirdēja skaļi un skaidri – Leai sāpēja, sāpēja tik dziļi, ka likās, ka viņa asiņo dzīva, ka kāds grieztu viņas miesā ar nazi, un katra jauna brūce asiņotu stiprāk kā iepriekšējā. Un tad kādu nakti sāpju skaņa bija izgaisusi. Parādījās dzelžaina siena, mūris visapkārt. Nebija dzirdama ne skaņa. Sets bija sācis uztraukties.

2.nodaļa

Tagadne

-  Cik labi, ka mums nav jāuztraucas, ka Renezmei varētu ienākt prātā tāda doma. –Edvards nočukstēja klusītiņām.

-  Edvard, bet tu jau nezini, kas notiek, spontāna rīcība ir manas ģimenes sieviešu gēnos, ja vien tu atceries kā es riskēju uzzināt, kas tu esi, kas mēs tagad esam, un ko man tas maksāja.

-Jā, saprāta balss…vai tev maz tā ir bijusi Bella? – Edvards iesmējās.

Es vēl aizvien apbrīnoju savu vīru, šis vārds “vīrs” vēl aizvien neietilpa manos vārdu krājumos, lai gan mūsu meita ir skaistule, tikai žēl, ka viņa tik ātri izauga. Bet man nav iebildumi, vismaz mūsu privātā dzīve neizstiepās tik gara kā tad, kad es augu. Visa ģimene piedalījās Renezmes izglītošanā, jo nevarēja pieļaut, ka viņa neiegūst pilntiesīgu izglītību tikai tāpēc, ka tik ātri auga. Viņai gan vienai nepatika mācīties, tāpēc Sets piedalījās tik ilgi, kamēr pamatskolas viela bija apgūta. Tikmēr Džeiks nenovērsdams skatienu sēdēja tuvumā. Viņam nepatika mācīties, bet Renezme viņu uz to pierunāja, kad sākās vidusskolas mācību priekšmeti, Edvards bija pateicis Renezmei, ka, ja viņa grib sev izglītotu draugu, tad Džeikobam ir jāsāk mācīties. Taču džeikobs viņas dēļ bija gatavs pat mesties zem sliedēm, ja tas darītu Renezmi laimīgu.

-          Par ko aizdomājies? – atskanēja kluss jautājums, es biju aizmirsusi, ka viņš nevarēja dzirdēt manas domas, kad nebiju koncentrējusies uz prāta atvēršanu.

-          Ne par ko īpašu. Tikai…

-          Kas tikai, dārgā?

-          Paskaties Edvard, kā viss ir mainījies. Tu maz atceries mūsu draugus? Čārlijs teica, ka Andželai un Benam ir meitiņa.

-          Jā, to es dzirdēju  Kārlaila domās, kad viņš atgriezās no darba.

-          Edvard, mums tas notika daudz ātrāk, vai ne? – it kā meklēdama atbildi uz jautājumu, kuru nezinātu Bella vērsās pie Edvarda. Viņš atbildes vietā pieliecās un noskūpstīja Bellu. Un viņi aizmirsās viens otra skavās.

Jauna diena. 9. daļa

Džeikobs

Attālums

Es viņu jutu arvien spēcīgāk. Viņa nebija tālu. Mana Nesija tuvojas. Viņa tiešām atgriežas. Man pārskrēja aukstas tirpas. Es pēc viņas ilgojos. Ilgojos vairāk nekā jebkad esmu pēc kāda ilgojies. Viņas smarža jau gandrīz bija pagaisusi no manām atmiņām. Es nespēju atcerēties viņas smieklus, pieskārienus. Es dusmās ierūcos.

Manas rokas sāka trīcēt. Manas miesas pārņēma uztraukums. Acis aizmiglojās. Kāpēc viņa jūtās tik bēdīga? Nesij, kas notika? Ja vien viņa man spētu atbildēt. Ja vien es spētu viņai pieskarties, sajust viņu. Es atdotu visu. Pat savu dzīvību. Man pietiktu tikai ar vienu skatienu, ar vienu pieskārienu, vienu skūpstu. Tikai es neesmu pārliecināts, ka spētu viņu atkal palaist. Man galvā pazibēja ļaunas nojautas. Ja nu viņa mani vairs nemīl? Nē, viņa mani mīl. Ja nemīlētu, vai es viņu justu?

Mani pārņēma izmisums. Vairs nezināju vai tas ir mans izmisums vai Nesijas. Mūsu emocijas un sajūtas bija saplūdušas kopā. Emocionāli mēs bijām viens vesels. Pēc iespējas ātrāk gribēju viņu satikt. Gribēju just, ka viņa ir mana.

Es apsēdos uz celma. Mežā es spēju koncentrēties. Šeit mani neviens netraucēja domāt un koncentrēties uz Nesijas jūtām. Man vajadzēja noskaidrot kur viņa ir. Centos sajust kaut mazāko pavedienu. Tomēr nekā.

Sadzirdēju, ka kāds man tuvojas. Atvēru acis un lēni pagriezos. Divas pelēkas acis manī cieši vērās. Redzēju kā viņas augums saspringst. Viņa man tik ļoti atgādināja Nesiju. Tā pati gaišā āda, līganā gaita. Savā ziņā man viņa pat patika. Viņa ļauni pasmaidīja.

- Mēs atkal tiekamies.- viņa klusi iesmējās. Viņas smiekli bija dzidri, bet ne tādi kā Nesijai.

- Un ko tev no manis vajag?- es paspēru soli uz priekšu.

- Netuvojies!- viņa man nikni uzšņāca.

- Kāds, kuru tu mīli sāpināja mani. Viņa atņēma man kādu, kuru es mīlu!- meitene pēc brīža šņāca. Es izbrīnā pakāpos pāris soļus atpakaļ. Meitene vēlreiz ļauni iesmējās.

Nesija, mana, Nesija? Nē, tas nevar būt! Viņa nespētu kādam nodarīt pāri. Bet varbūt tomēr? Viņa sāpināja mani, Bellu, Edvardu… Savu ģimeni.

Meitene iesmējās skaļāk. Es nikni viņā palūkojos. Viņas smiekli aprāvās. Arī viņas sejas izteiksme mainījās. Acis iepletās bailēs, smaids no lūpām pazuda, viņa nervozi raudzījās man pār plecu. Es domāju, ka man aizmugurē stāv Lea, tāpēc pagriezos.

Lai nu ko, bet viņu es šeit necerēju ieraudzīt. Šoreiz viņš izskatījās savādāk, tikai nespēju saprast, kas bija mainījies. Kamēr lūkojos atnācējā, meitene metās skriet. Atnācējs metās viņai pakaļ, bet es viņu pārtvēru un nogāzu zemē. Aleks veltīja man iznīcinošu skatienu. Viņa acis bija zeltainas. Tādas kā Bellai un Edvardam.

- Laid mani vaļā, muļķi! Es tevi centos glābt!- viņš nošņācās. Es lēni viņu palaidu vaļā. Biju pārāk šokēts lai kaut ko teiktu.

Renezme

 Meklēšana

  Drīz mēs sasniedzām Forksu. Mana sirds sitās straujāk par tauriņa spārniem. Aleks ieteica mums iet katram uz savu pusi, lai atrastu Sāru. Es piekritu. Devos pie Čārlija. Man vajadzēja pārliecināties, ka viņš ir dzīvs.

Pie mājas bija jūtama vampīru smarža. Mamma, tētis… Viņi nesen te ir bijuši. Es ielavījos mājā. Viss liecināja, ka Čārlijs ir dzīvs. Saņurcīta rīta avīze, kafijas tase uz galda. Es lēni uzgāju pa trepēm. Mana istaba nebija aiztikta. Es palūkojos spogulī. Mati bija savēlušies, drēbes – netīras un saplēstas. Es iesteidzos vannas istabā lai pārģērbtos un savestu sevi kārtībā.

Kad biju sakārtojusies pametu Čārlija māju. Es vairs nedrīkstēju kavēties. Es biju nogurusi. Nogurusi no skriešanas, bailēm. Es sekoju Aleka pēdām. Mums tomēr vajadzētu turēties kopā.

Es viņu atradu pavisam drīz. Kad nokļuvu tuvāk, pamanīju, ka viņš nav viens. Džeikobs. Man kaklā iesprūda kamols. Es zināju, ka Džeiks mani sajuta. Viņš juta manu smaržu, viņš dzirdēja manus sirdspukstus. Un tad viņš mani ieraudzīja.

Džeiks ātriem soļiem pienāca man tuvāk. Viņš pārsteigts mani nopētīja. es nevēlējos smaidīt, bet nespēju noturēties. Es paspēru soli viņam pretī un cieši viņu apskāvu. Viņa spēcīgās rokas mani turēja. Aiz laimes sāku raudāt. Tagad es zināju, ka man vajag tikai un vienīgi Džeiku. Es dzirdēju kā Aleks skumji nopūšas. Es biju pārāk laimīga lai uztrauktos par Aleku.

- Tā tiešām esi tu. Nesij, manu, Nesij. Es tā pēc tevis ilgojos! Es nespēju izteikt cik ļoti!- Džeiks skūpstīja manus matus, manus vaigus. Es nespēju noticēt, cik viegli viņš man ir piedevis. Bet es pati sev vēl nebiju piedevusi, tāpēc viņu atstūmu.

- Džeik, kā tu spēj man tik viegli piedot?- es jautāju. Viņš paskatījās uz mani kā uz jukušo.

- Mīļā, es tevi mīlu. Es tev piedotu visu! Pilnīgi visu!- viņš iesmējās.

- Renezme, mums ir jāatrod Sāra.- Aleks pārtrauca Džeika mīlestības apliecinājumus.

- Kas ir Sāra?- Džeiks jautāja. Es nopūtos, pastiepu roku un pieskāros mīļotā sejai. Es viņam parādīju Sāru, Kaijusu, visu, kas bija noticis. Es neuzdrošinājos viņam parādīt Aleka skūpstu. Viņa seja pārvērtās.

- Kāpēc tu devies pie Voltūriem?- Džeiks jautāja. Es parādīju kāpēc. Viņš nikni paglūnēja uz Aleku.

- Es jums palīdzēšu viņu atrast. Mēs viņu atradīsim. Ja būs nepieciešams, mēs viņu iznīcināsim.- Džeiks skumji pasmaidīja. Manī kaut kas salūza.

- Nē, Džeik! Viņa ir mana draudzene. Viņa neko sliktu nav izdarījusi. Es pie visa esmu vainīga.- šņukstēju.

- Viņai ir jādzīvo. Viņa ir apjukusi. Apsoli, ka ar viņu nekas nenotiks! Džeik, apsoli!- Džeiks mani cieši apskāva. Viņš mani mierināja.

- Apsolu. Apsolu, ka ar Sāru nekas nenotiks.- viņš nočukstēja un noskūpstīja manus matus.

Dzīve klusumā. 2. nodaļa

Dzīve klusumā

2.nodaļa – Klejojot

 

Nezināma vieta – nezināms laiks

Vīrietis, kurš pa mežu bija pastaigājies viens pats, nebija mans pēdējais medījums. Kad nogaršoju tās saldās asinis, nebija nekādu iespēju, lai es no tām atteiktos. Tās garšoja tik brīnišķīgi, ka es nevarēju iedomāties nevienu vārdu, lai to aprakstītu.

Savus upurus es medīju mežā, nekad neļāvu sev aizklīst uz vairāk apdzīvotām vietām. Lai cik ļoti man kārotos asiņu, es apzinājos to faktu, ja pietuvotos pārāk tuvu apdzīvotai vietai, es sāktu plosīties. Tā varētu teikt bija mana diēta.

Katra diena bija cīņa. Es gribēju nogalināt katru cilvēku, kam paskrēju garām, un vienmēr centos no tādas iespējas izvairīties. Bet katru reizi, kad izlaidu vairāk nekā vienu cilvēku – vai kādu pāri, vai bērnu – man bija jāņem nākamais ko atradu. Slāpes bija neapstrīdamas, kad piespiedu sevi atteikties no viena cilvēka.

Daļa no manis, sāka redzēt viņus mazāk kā cilvēkus, pat tad, kad centos atcerēties, ka viņiem pašiem arī ir savas dzīves. Tas lēnām sāka pārņemt manu prātu, bet pirmais bloks maniem pamatojumiem, bija tāds, ka es vairs nevarēju pateikt, kas ir „dzīve”.

Laiks gāja un es atkal centos atcerēties lietas par savu pagātni, bet lai kas arī tajā nebūtu, es vienmēr pamodos tajā pašā alā. Man nebija nekas ar ko es varētu sākt, nekādu atmiņu, ko varētu attēlot, neviena ar ko to visu pārrunāt.

Sazināšanās bija liela daļa no problēmas. Kļuva aizvien vieglāk un vieglāk saskatīt cilvēkus kā dzīvniekus, kad man nebija nekādu iespēju ar viņiem runāt, kad man nebija ne jausmas, ko viņi man cenšas pateikt, vai kliegt, kad mani asie zobi pārplēš viņu plānās ādas un viņi nomirst. Papildus tam, laikam ejot, man parādījās tāda uzbāzīga sajūta, ka es negribu nogalināt cilvēkus. Ar katru dienu tā sajūta sāka izgaist, un es izmisīgi centos to atstāt dzīvu, jo tas bija visniecīgākais savienojums ar manu pagātni, tieva līnija, kas piedāvāja man vāju cerības gaismiņu.

Mana diēta bija mana dzīve. Es neriskēju ieiet nevienā pilsētā. Es turējos no tām pa gabalu. Es mēroju ceļu no krasta līdz krastam, bet nekad nemēģināju peldēt. Pagāja vairāki drosmīgi mēģinājumi no manas puses, lai atklātu to, ka man nemaz nav vajadzības lai elpotu, bet galu galā, es atstāju šo ieradumu. Tas palīdzēja man medībās.

Tomēr pats vienkāršākais veids bija, kad es savu plaukstu noliku uz zemes un sajutu kā mans upuris dodas manā virzienā. Es varēju zibens ātrumā paskriet garām viņiem un atrast vietu, kur es paslēpjos un sagaidu viņu ierašanos. Ar savu plaukstu, piespiestu pie zemes, es jutos tā, ka varu redzēt vairāku kilometru attālumā. Katru akmeni, koku, krūmu, katru dzīvnieku kas gāja uz zemes noteiktā attālumā no manis, es varēju to sajust. Soļi un vibrācijas zvanīja pa zemi uz manu roku.

Pēc pirmā upura, kuru es nogalināju, es nolēmu, ka jābūt kādam veidam kā noslēpt to, ko es biju izdarījusi. No tā brīža, es slēpu mirušos cilvēkus, radot ainu it kā viņiem būtu uzbrucis kāds savvaļas dzīvnieks. Reizēm tie nokrita no klinšu kraujas vai arī noslīka upē – ar drausmīgu plīsumu uz viņu ādām, protams, tur kur es dzēru, es pārplēsu ādu, lai slēptu savu zobu nospiedumus. Es arī nekad nepaliku tajā pašā rajonā, kur es atņēmu kādam dzīvību.

Es pamanīju, ka laikam ejot, cilvēku ģērbšanās stils bija mainījies. Sievietes vairāk nenēsāja tādas kleitas kā es; vīrieši nēsāja nedaudz savādākas bikses un jakas. Laika gaitā apģērbi bija tik radikāli mainījušies, ka es jutos novecojusi, sena.

Tas pierādīja manas aizdomas, par to, ka biju nemirstīga. Lai gan es nekad nebiju redzējusi savu seju, es zināju, ka esmu tāda pati. Mana āda šķita tāda pati, mani pirksti bija pietiekami jūtīgi, lai sataustītu grumbas manā ādā. Kad manas rokas bija netīras, es tās nomazgāju un neredzēju neko atšķirīgu tajās – nekādu plankumu, aptumšojušos ādu vai līniju.

Laiku pa laikam, es sāku medīt atklātākās vietās, kur vairāk spīdēja saule. Mirdzums, kuru izstaroja mana āda, bija pati spožākā lieta, ko biju redzējusi. Pirmo reizi, kad ieraudzīju šo efektu, es biju šokēta un skrēju zem koka, lai paslēptos ēnā. Es biju nobijusies un mazliet tramīga. Smieklīgi no manas puses.

Galu galā, šīs atklātās vietas sāka kļūt aizvien pārpildītākas un es biju spiesta slēpties pilsētas sānielās. Cilvēki bija dīvaini; tur bija lielas zīmes ar dīvainiem simboliem un ēkas ar lielām ieejām, kuru krāsas es varēju redzēt kristālskaidri ar savu redzi, bet tā bija netīra, ar biezu miglu un dūmu apsēsta vieta.

Un tās krāsas! Cilvēku apģērbs pārņēma tādus toņus, kurus es varēju ieraudzīt, tikai viskrāšņākajās dabas vietās – tas izskatījās tik nedabiski uz cilvēkiem, kurus es uzlūkoju kā ēdienu, neparasti un dīvaini. Viskaistākie augi, šādos toņos, bija dziļi mežos, dabiski, bet drēbes, kurus cilvēki nēsāja… nekas dabisks tajos nebija.

Es arī nevarēju saprast kā viņi kustināja mutes – es nevarēju izdvest ne skaņu, nevarēju pateikt ne vienu vārdu. Bet es burtiski varēju sajust vibrācijas gaisā, kurus radīja tūkstoš cilvēku rīkles, kad es iegāju pilsētā, spiediens uz manām ausīm, kurš tā arī nekad nenonāca uz manām smadzenēm.

Vienu vai divas reizes es mēģināju radīt troksni mežā – es jutu mazas vibrācijas, kad mani pirksti atradās pie mana kakla, bet es nezināju ko saku un vai vispār kaut ko saku. Es nesapratu skaņas, kurus radīja cilvēki, veids kādā viņi sazinās, un man nebija nekādu iespēju paziņot viņiem, ko domāju es.

Es biju izolēta, viena pati, jūrā ar manu upuri, kurš vēl nezin, ka es eksistēju, līdz tam brīdim, kad pienāks viņu nāve, kurš būs pieklājīgi izdarīts no manis. Viss ko es meklēju no viņiem, bija pārtika, ja reiz es pārtieku no cilvēkiem. Es bēgu no pilsētām un kustējos ilgi, līdz es atkal biju izslāpusi. Šis cikls atkārtojās bezgalīgi.

Tas bija viss ko es zināju, viss ko es varēju paveikt savā dzīvē. Neviens nezināja kā ar mani runāt; dažreiz es „spēlējos” ar savu ēdienu, mežā, kur es zināju, ka neviens nav apkārt. Es centos saprast, ko viņi man saka, bet katru reizi manas slāpes uzvarēja un es uzbruku. Katru reizi kad es atļāvos ar viņiem „spēlēties” vienmēr bija dīvaini noskatīties uz viņu reakcijām. Dažreiz dažiem no acīm tecēja ūdens – es biju ziņkārīga par to. Ko tas nozīmēja? Citreiz asinis aizsteidzās uz viņu sejām un viņu mutes bija plaši vaļā, tajos mirkļos man uz ausīm pieauga liels spiediens. Es vienmēr ātri uzbruku, kad viņi sāka tā darīt.

Man joprojām nekas nebija zināms par savu aizsardzību. Vai mani varētu nogalināt ierocis, tik pat viegli kā cilvēku? Vai tur bija kāds mednieks, kurš mani spētu nogalināt? Es to nezināju un es nebiju ieinteresēta, lai to uzzinātu. Un tad es sāku domāt par dzīvniekiem. Kādi viņi bija? Neviens no tiem nebija pārāk izcēlies, lai es tos sāku medīt, es vienmēr koncentrējos uz cilvēkiem. Dzīvnieku smarža bija neitrāla, salīdzinot ar cilvēku. Tas bija daudz grūtāk nekā es domāju, lai noķertu dzīvnieku. Es varēju viņus viegli sajust, kad viņi staigāja pa zemi, bet daži no viņiem devās kokos, tādēļ vibrācijas bija mazāk saprotamas. Man tomēr izdevās saskrieties ar lielu, brūnu, pūkainu radījumu, ar gariem, asiem nagiem un lielu, skaļu muti, kuru atverot, viņš satricināja kokus. Man nācās pacīnīties, lai tiktu ar viņu galā, jo viņš cīnījās pretī spēcīgi sitot mani ar saviem nagiem. Viņš bija vismaz 3 reizes lielāks nekā es, un viņš pat paspēja pārplēst manai kleitai apakšu, pirms es paspēju palēkties un viņam iekost. Es biju daudz spēcīgāka un ātrāka nekā viņš – zvērs ar savu ķetnu uzsita man pa apakšstilbu, noraujot vairāk auduma no maniem svārkiem, bet sitiens man neko nenodarīja, tieši pretēji, viņam nolūza nags. Es pat īsti neko nejutu. Mēs atradāmies uz lielas klints, tā kā atbrīvošanās no mirušā zvēra ķermeņa bija pavisam vienkāršs uzdevums.

Izaicinājums bija tas, kas iedragāja manu paradumu medīt tikai cilvēkus. Tas bija absurdi vienkārši, lai uzveiktu viņus, savukārt ar dzīvniekiem kā, piemēram, tas lielais pūkainais ar kuru es cīnījos… tas mani uzmundrināja, jo jutos par sevi lepna, ka spēju uzveikt kaut ko tik lielu, lai gan izskatījās, ka man briesmas vispār nedraudēja. Pēc šīs ekskursijas es sāku medīt cilvēkus tikai tad, kad atrados pavisam tuvu pilsētām. Tas bija grūti, jo sākumā dzēru tikai cilvēka asinis nevis dzīvnieka, tādēļ man vienalga sanāca dzert vairāk cilvēku asinis, nekā dzīvnieku. Es medīju dzīvniekus tikai tad, kad sastapos ar cīnītājiem – tie kuri uzbruka mazākiem dzīvniekiem. Viņi arī bija plēsēji un viņi cīnījās ar mani, kad es viņiem uzbruku. Viņi man piedāvāja konkrētu aizraušanos, kuru cilvēki nespēja man dot.

Dažreiz es sajutu citus plēsējus nākam manā rādiusā, pārvietojoties ar ātrumu, kas bija neticami ātrs. Tas bija ātrums ar kuru es varēju mēroties. Uzreiz tie radīja draudu sajūtu un bija pietiekami tālu, lai es spētu izvairīties no viņiem. Atstājot savus treniņ biedrus, es ātri pārcēlos, lai nesatiktu, noteikti lielāku plēsoņu, kurš noteikti mani pieveiktu.

Visa mana dzīve bija centrēta uz pārvākšanos no vienas vietas uz citu, un izvairīšanās no citu radījumu ievērošanas. Es nevēlējos, lai kāds mani atrastu – neskatoties uz to, cik ilgi esmu dzīva, man joprojām nebija ne jausmas vai es patiesi biju neuzvarama vai nē.

Nebija jau man nekādu iespēju, lai paprasītu kādam, vai es patiešām esmu neievainojama. Es negribēju neko pārbaudīt – kas zina ko es varēju izdarīt sev. Piesardzība bija labākais veids kā man turpināt dzīvot.

Neskatoties uz lietām, kurus es ar laiku biju tikai sapratusi, manā nepukstošajā sirdī bija tukšums, kuru es nespēju aizpildīt. Es nesapratu kas tas bija, vai kāpēc es jutos, ka man ir kaut kas jāatrod. Un nebija nekādas norādes par šo „zaudēto” lietu, kuru man vajadzēja atrast.

 Turpinājums sekos…

 

Polārzvaigzne. 14. nodaļa

14. nodaļa. Tikšanās lidostā

Lea

Kāpēc uz pasaules bija jābūt mīlestībai? Tā rada iekāri un kaisli. Tā sanaido draugus. Mīlestība liek just sāpes par katru zaudējumu, tā rada asaras par vissīkāko strīdu. Tu vari izlikties stiprs un neatkarīgs, bet tikko kā tu pamani savu īsto un iemīlies, tu kļūsti atkarīgs. Tu vari censties, taču mīlestība aptumšo tavu prātu un vairs nav iespējams saskatīt labo un ļauno, tu tikai akli seko savai vadugunij – mīļotajam cilvēkam. Un tad, kad tu esi apmaldījies, tava mīlestība kā malduguns ir ievedusi tevi purvājā, tu saproti, cik gan mīlestība ir ļauna, bet izglābt sevi vairs nespēj, jo grimsti.

Ticēt nozīmē paļauties uz kādu, paļaujoties tu pazaudē sevi un savu intuīciju, kas ne pie kā laba nenoved. Ja kādreiz mīļotā dēļ ir nācies aiziet par tālu, atpakaļ tikt vairs nevar. Gluži kā plūstošajās smiltīs. Vienīgais, kas var tevi glābt ir kāda virve, kuru tev pametis draugs vai labsirdīgs svešinieks. Tu pieķeries tai ar abām rokām, bet spēks, kas tevi velk uz leju neatlaižas. Tāpat nav iespējams dzīvot, ja netiek pāri saldajām atmiņām, kas nu jau ir tikai pagātne.

Sāpes. Tās plosīja mani no visām pusēm. Liesmas, kas laizīja manu ķermeni. Rokas, kas turēja manu sirdi un neļāva tai pukstēt. Plaukstas, kas žņaudza manu rīkli un neļāva elpot. Kājas, kas spēra pa manu augumu un neļāva nostāvēt kājās. Sausums, kas neļāva man atvērt muti kliedzienam. Sīki grauzēju kodieni, kas lika man kasīties. Ķermeņi, kas beigu beigās piespieda mani pie zemes un neļāva piecelties. Nebija jēgas. Es tiku nogalināta un nespēju pat pakustēties. No acīm izlauzās asaras, bet es pat necentos tas noslaucīt. Es vēlējos aizmirst visu, es gribēju mirt, lai tikai nebūtu jāatceras pēdējās nedēļas kopā ar viņu. Tieši atmiņas pieliks punktu manām ciešanām un lika man ar atplestām rokām gaidīt nāvi, kas tā arī nenāca.

Alise

Nevarētu teikt, ka es redzētu vīziju. Tā tāda neizskatījās. Es vienkārši biju televizora antena, kas uztvēra visu, kas notika Volterrā. Es redzēju Bellu mirdzam; brīdi, kad Edvards tika arestēts un svītas pavadībā devās atpakaļ pie karaliskās ģimenes. Es redzēju, kā viņu sadala pa gabaliem, kā Bella ar Leu metās viņu glābt. Es redzēju visu, līdz pēdējam sīkumam. Un es paredzēju noslēgumu, par kuru Bella nebija iedomājusies-es zināju, ka Fēliks sakodīs vilkati. Es zināju, taču nekādi nevarēju to Bellai pateikt. Vienīgais, ko es spēju darīt bija monotoni atstāstīt visu līdz pēdējam. Pat to, ka Alans bija apžēlojies un izvedis viņus ārā tikai tādēļ, ka bija iemīlējies viešņā. Un tad viss-es vairs neredzēju neko, vienīgais ko zināju bija tas, ka man vajadzēja pasūtīt biļetes, bet Rozālija jau bija to izdarījusi.

Džaspers mani apķēra, bet es nespēju uz viņu paskatīties. Es nesapratu kāpēc vīzija bija tik pēkšņi pazudusi, gluži kā noslaucīta. Noslaucīta no zemes virsas. Tieši tā bija teicis Kārlails, kad nespēja sajust slepkavas smaržu. Tātad Džesijs spēja manipulēt arī ar manām spējām. Un tas nozīmēja, ka Bellas un Edvarda, kā arī Leas ceļā atkal bija nostājies Džesijs. Un viņi visi bija novājināti, it īpaši Lea. Edvards jau arī tikko tikai stāvēja kājās, tā ka Bella bija vienīgā, kas bija spējīga cīnīties. Vampīrs pret vampīreni. Tas būs sīvi, un es pat nebrīnīšos, ja Bella nespētu stāties viņam pretī. Viņa bija cīnījusies pret vairākiem Voltūriem, viņas spēks bija manāmi mazinājies. Mums bija jādodas viņiem palīgā.

„Es eju, viņi ilgi neizvilks. Kārlail, tev arī jānāk līdzi, tu vienīgais spēsi palīdzēt Leai ” nočukstēju un metos skrietu. Sets skrēja līdzi, tā taču bija viņa māsa. Jutu, ka man seko arī Džaspers. Mēs, tāpat kā Bella un Edvards, bijām nešķirami.

Es centos, es tiešām mēģināju viņus saskatīt, taču nekas neizdevās. Mēs nopirkām biļetes, lidojām uz Itāliju, taču Bellas nākotne palika miglā tīta. Vai viņa tiešām būtu pretojusies un zaudējusi? Vai tiešām mana labākā draudzene vairs nekad neies iepirkties kopā ar mani?

Laiks ritēja. Pilots ziņoja par nosēšanos. Es beidzot iztaisnoju kājas un palūkojos apkārt. Gan Kārlails, gan Džaspers lūkojas manī.

„Nekā, es joprojām neko neredzu” skumji noteicu. Un tieši pēc tam, kad biju izteikusi šos vārdus, es kaut ko ieraudzīju, bet miglaini. Tēlus varēja atšķirt tikai pēc drēbēm. Edvards bija nostājies kājās un mēģināja sameklēt meitenes. Leu atrast nebija grūti, viņa bija uzsista uz mājas jumta un gulēja, zaudējusi samaņu. Bellu meklēt viņš vēl nemēģināja, vispirms piegāja pie Leas un uzmodināja to. Lea turpināja kliegt, tagad gan daudz klusāk, cilvēki pat to vairs nedzirdēja. Viņai vairs nebija laika. Māja no zīmējuma. Edvards iztēlojās viņu, Leu un Kārlailu tajā mājā. Tātad mums bija jānokļūst tur, un ātri.

Lidostā mēs pašķīrāmies. Es sekoju Bellai, Sets, Kārlails un Džaspers gāja tikties ar Edvardu. No sākuma mīļotais gan uzstāja, ka paliks ar mani, taču es spēju viņu pierunāt. Leai būs vajadzīgs kāds, kas spēs viņu nomierināt. Un Sets… viņam bija jābūt tur, pie viņa māsas, ja nu gadījuma tas būtu pēdējais mirklis viņās dzīvē.

„Alise, tieši tevi mēs gaidījām” no manas mugurpuses atskanēja kāda balss un es jutu roku, kas apspieda manu muti, lai es nespētu kliegt. „Tagad ballīte būs pilnīga.” Džesijs iesmējās. Viņa balsi nebija iespējams sajaukt, tāpat kā viņa smaržu, kurai bija piejaucies stiprs vilkača aromāts. Man blakus tika nostādīts kāds cits ķermenis, kas bija tikpat auksts, cik manējais. Pie manas sejas pielipa dažas elektrizējušās brūnas šķipsnas. Bella, nav šaubu. Vismaz viņa bija dzīva. Pagaidām….

 Turpinājums sekos…

Polārzvaigzne. 13. nodaļa

13. nodaļa. Nezināmais

Bella

Es nesabruku. Es zināju, ka nāku par vēlu. Es dzirdēju viņu kliedzam, bet man bija jācīnās pašai par sevi un es nespēju iekļaut vairogā mīļoto tā, lai neiekļautu Haidi un Džannu (ja nemaldos, tā sauca to sekretāri, kas strādāja pie Voltūriem un gribēja kļūt par vampīru. Piedodiet, man nav grāmatas, lai pārliecinātos) . Paldies dievam viņām spēju nebija, vismaz ne tādas, ar kurām es nespētu cīnīties. Un tā kā Haidi vienmēr paļāvās uz to, ka visi viņas priekšā ļimst ceļos, viņa nebija nekāda stiprā karotāja. Savukārt Džannai vienkārši trūka pieredzes. Taču tad, kad es biju abas uzveikusi, es jau dzirdēju plīstam mīļotā miesu, tātad bija jau par vēlu un pat mans vairogs neko nespētu izdarīt. Pret fizisku saskari tas nespēju neko līdzēt. Tāpēc es nobarikādēju savu sirdi un metos iekšā. Jutu mazu cerības staru, jo nebiju dzirdējusi uguni. Ja viņi neiekurs sārtu, man mīļotais vēl varēs dzīvot, tāpēc es metos skriet. Nāve dēļ vampīra kuru mīlu ir cēla, tā es gribētu mirt, ja man vispār būtu jāmirst. Un tagad man būs jāziedo sevi, lai Edvards neviena nemanīts varētu atkal savienoties. Tāpēc es iegāju zālē ar augstu paceltu zodu un vairogu, kas bija cieši man piekļāvies.

„Kaijus, Āro, Markus” pieklājīgi sasveicinājos, vēlreiz pārliecinoties, ka vairogs ir vietā. Nomierinies, saņem sevi rokās. . Dziļi ieelpoju un piegāju tuvāk svītai, lai viņi uzskatītu to par apdraudējumu un novērstu savas acis no Edvarda ķermeņa daļām, kas jau sāka tuvoties viena otrai.

„Kā jums labi iet?” centos uzturēt sarunu. VēVēl tuvāk un pirmās daļas jau būs savienojušās.

Āro, kā jau vispieklājīgākais no visiem, man atbildēja „Mums tīri labi, ja neskaita tavu vīru, kas nupat iztraucēja mieru mūsu pilsētā. Un cik es saskatīju viņa atmiņās, arī tu esi sākusi mirdzēt, kas… ”

„ …pārkāpj mūsu vienīgo likumu, jā” Kaijus pabeidza brāļa vietā. „Vai tev ir kas sakāms, pirms tu tiec sodīta tāpat kā Edvards?” viņš nežēlīgi piebilda, nerātnās acis uzlūkoja Edvardu tieši tajā brīdī, kad viņa torss savienojās. „Vel

„Velns!” klusi nomurmināju un metos virsū Džeinai. Es jau cerēju, ka spēšu novērst viņu uzmanību un cīņa nebūs nepieciešama. Pietika ar vienu rokas kustību un Džeina jau lidoja. Aleks bija nākamais, taču viņš jau bija gatavs. Vispār cīņa bija pārāk līdzvērtīga un es manīju, ka Kaijus izslīd no sava krēsla un dodas pie Edvarda. Rokā viņam mirdzēja šķiltavas. Mana mīļotā dzīvei, kas jau tā karājās mata galā, strauji tuvojās beigas. Tagad es vēlējos, kaut nebūtu devusies uz Volterru viena.

„Sveikiņi, mani mīļie vampīri! ” Kāds nicinoši iesaucās. Atskatījos un pasmaidīju. Smarža nebija mani pievīlusi-tā bija Lea.

„Lea” pasmaidīju un žigli pieliecos, lai izvairītos no Aleka sitiena. „Pasargā Edvardu!” iesaucos. Tad atcerējos, ka neesmu pasargājusi viņu, tāpēc žigli ietinu viņu biezā slānī ar vairogu.
Atskatījos uz viņu. Aleks jau atradās pretējās sienas galā nošļucis uz grīdas uz apstulbis no mana stiprā sitiena. „Ejam” uzsaucu Leai un pagriezos pret Āro „Man bija… em… pārsteigums jūs atkal sastapt, žēl, ka mēs atkal bijām pretējās frontēs. Bet es jau pierādīju, ka mūsu ģimeni labāk neaiztikt, jo nākamreiz mēs tik mierīgi neaiziesim ” palocīju galvu un palūkojos uz Leu. Viņa bija savākusi visas Edvarda ķermeņa daļas, kas vēl nebija paspējušas savienoties. Man nebija spēka skatīties uz viņu tagad, kad viņš neko neredzēja un nedzirdēja. Labi, ka viņš nebija pie samaņas un nekliedz, lai es viņu nogalinu. Tad jau labāk skatīties uz viņa stiklainajām acu zīlītēm un iztēloties, ka ar viņu nekas nav noticis, iedomāties, ka viņš vienkārši ir aizdomājies. Tomēr es nespēju pat to.

Saspiedu Leas plaukstu un pirmā devos laukā pa durvīm priecājoties par to, cik viss labi noritēja. Pāragri. Es dzirdēju Leu iekliedzamies, Edvarda kreisā roka un kāja izkrita no Leas tvēriena. Kas ar viņu notika? Džeina tā nevar būt, vairogs bija vietā. Un tad es pamanīju Fēliksu, kas bija piestājies Leai aiz muguras un viņas plecu, uz kuras bija atstātas zobu pēdas.

„Stulbeni!” iekliedzos un metos Fēliksam virsū. Kāpēc? Kāpēc es nepiesargājos? Skaidrs, ka Voltūri neļaus mums tik viegli aiziet, kā es neiedomājos iet pēdējā? Man nekas nebūtu noticis, es tikai justu sāpes, bet Leai… Atcerējos Edvarda vārdus, ko viņš bija pirms šausmīgi ilga laika. Laikam tie prātā man bija saglabājušies tādēļ, ka es par to aizdomājusies nebiju un tas, ko viņš man teica, mani pārsteidza.

Cilvēkiem mūsu inde nav īsti inde, tā jūs tikai pārvērš. Bet ja iekostu kādam no vilkiem… Viņiem tā būtu pēdējā diena, kuru viņi pavadītu uz Zemes.

Un tagad Leai iekoda.

Biju tik nikna. Zināju, ka tagad būtu neprātīgi cīnīties, es biju viena. Lea gulēja uz zemes un Edvards bija ļoti vārgs, viņš knapi varēja kaut ko redzēt. Taču es nespēju stāvēt malā un metos Fēliksam virsū. Es kodu un situ viņam. Arī pati jutu viņa ledusauksto elpu uz kakla, taču paspēju izvairīties. Viņa zobi sacirtās tur, kur nupat bija mans kakls.

„Tu taču necerēji, ka mēs tik viegli padosimies, vai ne?” Kaijus iesmējās. Es pārstāju cīnīties. Nebija vairs jēgas. Lea mirst, Edvards arī bija bezsamaņā. Mani nogalinās. Man nebija izejas. Es nespēšu pacelt viņus abus un aizmukt. Pat man tas būtu neiespējami.

Kāds zēns ar blondiem matiem iznāca no svītas un tuvojās man. Viņa acīs nedega neprāts, likās, ka viņš juta man līdzi. Un tad viņš piemiedza ar aci. Visu istabu pārņēma tumsa, bet kāds sagrāba manu plaukstu un iestūma man rokas Leas ķermeni. Kāds, un man bija tāda nojauta, ka tas bija blondais vampīrs, izveda mūs cauri tumsai un atvēra durvis. Es metos skriet, vampīrs turējās man līdzi. Mani apžilbināja gaisma. Es biju nonākusi atpakaļ laukumā pa kādu īsāku ceļu. Un mani ārā izveda viņš- blondais vampīrs, kura vārdu es nezināju.

„Mani sauc Alans” vampīrs pasmaidīja. „Še, paņem mēteli, lai tu nesāktu atkal spīdēt” viņa smaids kļuva vēl platāks. Es jau gribēju viņam pateikties, kad jutu, ka Leai sāk raustīties.

„Palīdzi, lūdzu!” es iesaucos, bet Alans jau bija pazudis. Viņš bija manā labā darījis pietiekami. Tagad bija mana kārta palīdzēt citiem. Taču man nebija ne jausmas kā lai palīdz Leai, man trūka pieredzes. Šaubos vai kāds viņai vispār varēs palīdzēt, bet man viņa ir jāaizved uz mājām. Ja kāds zinās ko darīt, tad tas būs Kārlails.

„Bella, dod viņu man.” Edvards iznāca no ēnas, kurā viņš bija sēdējis, Alana atvests. Edvards seja bija bāla un nomocīta, taču viņš likās apņēmības pilns. Man tikmēr vajadzēja nozagt mašīnu un palūgt, lai Alise rezervē mums biļetes. Bet vispirms es piegāju pie Edvarda un dedzīgi viņu noskūpstīju.
„Man tevis ļoti pietrūka!” iečukstēju viņam ausī un vēlreiz noskūpstīju viņu. Tad paņēmu telefonu un sazvanīju Alisi. Ja Edvardam bija taisnība, Leai ir atlikušas vairs tikai dažas stundas…