Galerija
081909-zac-posen-400 show33 kellan-lutz-laying wfehq37 40 newmoonfanart scan19 4e edwardcullenlarge

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Rītausmas turpinājums… 4. nodaļa

4.Atriebība

 

Viņš raudzījās manī un viņa seju rotāja smaids. Vai viņš bija laimīgs?

Es rūpīgāk aplūkoju viņu. Seja bija perfekta, lūpas bija pilnīgas, viegli rozā tonī, ādai bija viegla persiku piekrāsa. Zeltainie mati vijās līdz pleciem, ķermeņa augšdaļa bija muskuļota. Man aizrāvās elpa.

Tas nevar būt! Es viņu apbrīnoju, savu lielāko ienaidnieku!

Es sakopoju visus spēkus un ļāvu, lai vairogs mani ieskauj ciešāk.

 Viņa smaids kļuva platāks – Ak, Bella, nav  jēgas, vairogs tev vairs nepalīdzēs!-

 Es apmulsu, kā…kā viņš zina manu vārdu, un kā viņš zina par vairogu? Man saļodzījās ceļi

Viņš skaļi iesmējās, es salēcos – Esi pārsteigta ? – viņa balss vijās kā samts.

 Man bija jāsaņem sevi rokās, mani muskuļi saspringa un lūpas atsedza zobus.

-     Kas tu esi?- es nošņācu.

 Viņš lēnām man tuvojās, es skaļi uzšņācu. Mēs abi sākām riņķveida deju, es atkārtoju katru viņa kustību.

-  Ai, Bella, tā jau es arī domāju, – viņa balsī dzirdēju skumju noti.- Mani sauc Pariss, esmu vampīrs jau vairāk kā divsimt gadu un šo gadu laikā esmu daudz ko pieredzējis.- viņš ievilka dziļu elpu.

- Es kādreiz piekopu tādu pašu dzīvesveidu ka jūs, Kaleni, es nemedīju cilvēkus, bet pārtiku no dzīvnieku asinīm. Tas bija grūti, bet es vismaz varēju atrasties cilvēku tuvumā!- viņš samazināja soli. Neko nesakot, viņš lūkojās manī.

Es nesapratu, kā viņš zina par mums un biju apjukusi, kādēļ viņš man to visu stāsta, kāds man ar to sakars? Vienīgais, ko es gribēju, bija atriebība par viņa nodarīto.

 - Kādēļ tu to man stāsti, tavā vietā es gatavotos cīņai! – es pieplaku zemei.

 - Ah, Bella tu drīz sapratīsi, kādēļ es tev to stāstu, pavisam drīz. – viņš smejoties teica -

Es jau esmu gatavs cīņai, Bella, jau sen! -

Viņa teiktais mani uztrauca, es nedrīkstēju zaudēt ne brīdi.

- Sargies Pariss, tu samaksāsi par visu, ko esi nodarījis! – es ieņurdējos.

 -     Ak tev tā šķiet? – viņš smējās savus skaļos smieklos.

 Es to vairs neizturēju, es metos viņām virsū, biju jau gatava viņu triekt pret lielajām eglēm, taču pēkšņi manas kājas samežģījās un es triecos pret zemi. Neapjaušot, kas notika, es apstulbusi piecēlos kājās, manas plaukstas sūrstēja.

Aplūkoju plaukstas – uz tām bija lieli, jēli nobrāzumi. Ko, ko tas nozīmē? Lēnam pacēlu galvu – Pariss stāvēja manā acu priekšā. Atvēzējos un situ viņam, bet mana roka pret viņa krūtīm vienkārši salūza, sāpes bija nežēlīgas. Kā tas ir iespējams?! Es sāpēs iekunkstējos un nokritu zemē.

Palūkojos augšup uz viņu, smaidu viņa sejā nevarēja nepamanīt – Nu, Bella, kā tu jūties? Vārga, ievainojama? – viņš nicinoši jautāja.

  - Ko… k… k… ko tu ar mani izdarīji ? – sāpes mani mocīja.

 Viņš man lēnām tuvojās, es centos atkāpties, taču nekur tālu netiku.

Viņš smejoties teica – Bella, Bella, Bella, es neko īpašu neizdarīju, to visu paveica manas spējas.!

-     Nav jēgas bēgt, nav jēgas pretoties. – viņš mierinot teica.

 Es palūkojos apkārt. Nebija nekā,  kas man spētu palīdzēt, es biju viena, pamesta likteņa varā. Vienīgais, uz ko varēju cerēt, bija tas, lai Edvards mani nemeklē, es negribēju, lai ar viņu kas notiek.

Pariss lēnam man tuvojās, viņš saņēma mani aiz kakla un uzrāva kājās. Viņa lūpas lēnām slīdēja pa manu kaklu.

 Viņš samtainā balsī čukstēja man ausī – Tu samaksāsi par visu! –

 Viņš svieda mani uz meža pusi, es kā lupatu lelle lidoju pāri izcirtumam, mana elpa aizrāvās. Es ar skaļu blīkšķi ietriecos lielā kokā, mana elpa no sitiena aizsitās. Nokritu mitrajās sūnās, tās mīkstināja manu kritienu.

Sāpes pārņēma manu ķermeni, es sāku skaļi kliegt. Vai tās tiešām būs mana mūža beigas, vai tiešām mana dzīve beigsies šādi.?

Es centos piecelties, taču sāpes bija tik lielas, ka es to nespēju. Pēc ilgiem gadiem es atkal jutos kā cilvēks, tikpat vāja un ievainojama. Es nezināju, ko viņš man ir nodarījis, bet zināju, ka šajā cīņā es zaudēšu. Redzēju, kā Pariss lēnām tuvojās, viņa sejā rotaļājās viegls smaids.

 -     Pariss, par ko, kādēļ, kāpēc tu man to nodari, kāpēc? – es sēcu.

   Viņš pienāca man klāt un centās noglāstīt manu seju. Es izvairījos no glāsta.

- Ahhh… tu esi tik ietiepīga neliete, Bella. – viņš dusmās šņāca.

Pariss pēkšņi sagrāba manus matus, un aiz tiem pierāva mani kājās, es sāpēs iekliedzos. Pariss iesmējās.

Viņš ar vienu roku apķēra manu vidukli, ar otru rāva manus matus uz leju tā, ka mana galva atliecās atpakaļ, es sāpēs iekunkstējos.

 - Jā, izjūti sāpes, tādas pašas, kādas es izjutu tevis dēļ! – viņš laimīgi teica.

 - Pariss, es… es… nesaprotu, par ko tu runā – es rīstoties teicu..

 - Tiešām nesaproti? Padomā, atceries, kas notika pirms diviem gadiem, kad tu devies medīt? – viņš apsvieda mani otrādāk un piespieda mani pie koka.

Viņa acis dega ugunīs – To reizi, kad nobaudīji cilvēka asinis! -

Man aizrāvās elpa, to reizi es neaizmirsīšu nekad, bet kā viņš to zināja, kāds sakars ar to visu bija viņam?

- Es atceros. Tas bija toreiz, kad gāju medīt viena pati, tur bija meitene, es to neizdarīju speciāli, viņa vienkārši atradās neīstajā laikā neīstajā vietā! – es klusām teicu – Bet kāds tev ar to ir sakars? -

 - Ak, tu saki, neīstajā laikā neīstajā vietā, neizdarīji speciāli? Man ir liels sakars ar to, ļoti liels ! – Viņš kliedza

 - To meiteni sauca Klāra, viņa bija mana mūža mīlestība, viņa bija mana! – viņš elsojot teica

 Es biju apjukusi – Bet…bet viņa bija cilvēks! -

 Viņš  skumji smējās – Es zinu, ka viņa bija cilvēks, bet tomēr viņa man nozīmēja visu, es viņu mīlēju, viņa bija manas dzīves jēga. Viņas asiņu smarža bija gardākā uz visas pasaules. Mēs mīlējām viens otru tāpat, kā tu un Edvards.

Bet tu paņēmi un nogalināji viņu. Un tu vēl saki netīšām! Es tev parādīšu – netīšām! – viņš dusmās kliedza.

 Viņš atkal aizsvieda mani, es ietriecos zemē ar milzīgu spēku un atkal sāpēs iekliedzos. Kāpēc viņš mani nenogalina, kāpēc?? Jau atkal viņš bija man klāt, viņa pilnīgās lūpas aizskāra manu kaklu, man nebija spēka pretoties.

 - Mm, tu arī smaržo labi, bet ne tik labi, kā viņa – viņš nošņāca

 Pēkšņi viņš pasvieda galvu uz dienvidiem un ieņurdējās, es mazliet pagriezu galvu tajā pašā virzienā, bet neko neredzēju.

Viņš šņāca – Nekas nav beidzies, tas ir tikai sākums, Bella, – viņš noskūpstīja manu pieri. Iestājās klusums.

Pēc mirkļa es sapratu, ka viņš ir prom. Viņš mani šeit ir atstājis, bet… kāpēc viņš aizgāja?

Es nespēju pakustēties, mani mocīja sāpes. Vai tās jeb kad beigsies, vai es atgūšu savu spēku? Es biju bezdibeņa malā.

Aizvēru acis. Es gulēju izcirtuma vidū, mežs bija rāms, es jutu, kā saule silda manu seju, caur plakstiņiem redzēju, kā mana āda vizuļo, es iegrimu domās.

 Pēkšņi jutu  roku uz manas sejas, es atvēru acis un tur viņš stāvēja….

  

Twilight2009

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)