Negaidītais

                   Slaidā lēcienā izlēcu no gultas. Man visas maliņas smeldza. Uz labās rokas vīdēja liels zilums. Atgrūdu vaļā logu.

- Paej nost no loga.- Džeiks nočukstēja. Negribīgi pavirzījos nost. Mans mīļotais veikli, bet ar nelielu būkšķi, piezemējās istabā.

- Spēcīgs deja vu. - viņš pasmaidīja. Man smiekli nenāca. Savilku zemāk kreklu un apsēdos uz gultas. Džeiks izskatījās norūpējies. Mugurā viņam bija tikai apgriezti džinsi. Strauji piecēlos un sāku pārlūkot skapja saturu. Izvilku vēl vienu t-kreklu un pametu to Džeikam.

- Nekārdini mani.- uzšņācu. Džeiks veikli uzvilka kreklu, kas vēl vairāk izcēla viņa muskuļus. Nožēloju, ka biju viņam iedevusi kreklu. Atkal apsēdos uz gultas. Ar rokām aptvēru savus ceļgalus. Zilums uz rokas pulsēja.

- Nesij… Mīļā… Vai es… Vai es tev to nodarīju?- Džeiks norādīja uz manu roku. Paraustīju plecus. Zināju, ja kaut ko teikšu, sākšu raudāt. Biju pārliecināta, ka zilums ir no Aleka pavadoņa ciešā tvēriena. Džeiks nometās ceļos pie manas gultas.

- Piedod, piedod… Nesij, es tā negribēju.- viņš atvainojās. Es pastiepu roku un pieskāros Džeika matiem. Viņš paraudzījās manī mīlošām, bet ciešanu pilnām acīm.

- Džeik…- es trīcošā balsī iesāku.

- Tu mani nespētu sāpināt, pat ja salauztu visus manus kaulus.- vāri pasmaidīju. Noslīdēju uz grīdas blakus Džeikam. Pieliecos un cieši apskāvu savu mīļoto. Viņa rokas trīcēja. Džeiks mani atgrūda. Viņa trīcošie pirksti pieskārās tumšajam asinsizplūdumam. Viņa acis palika vēl skumjākas. Pieskāros viņa sejai. Liku viņam ieraudzīt visus mūsu kopīgos īpašos mirkļus. Lapušas pludmalē, Čārlija mājā, mežā, pie Lapušas skolas. Visi tie skaistie, mīļie mirkļi. Smaids, acu skatiens, viegls pieskāriens. Džeiks aizgriezās. Nopūtos. Man nepatika redzēt viņu šādu.

- Džeik… Tā nav tava vaina.- es nočukstēju. Viņš strauji piecēlās.

- Kā tā var nebūt mana vaina? Nesij, es esmu vilkatis. Ja es zaudētu savaldību, es varētu tevi nogalināt.- Džeiks ielūkojās manās acīs.

- Bet tu mani nekad nesavainotu. Džeik, es pati tevi provocēju.- nostājos mīļotajam līdzās. Pastiepos un noskūpstīju viņa vaigu. Džeiks vēlreiz notvēra manu skatienu. Viņa lielā, siltā plauksta pieskārās manai sejai. Man aizrāvās elpa. Viņa seja lēnām tuvojās manējai. Mūsu lūpas viegli saskārās. Pēkšņi istaba šķita piepildāmies ar elektrību. Mums apkārt lidoja miljoniem dzirksteļu. Mēs dzērām viens otru kā izslāpis cilvēks dzer ūdeni. Nezinu, cik ilgi mēs tā stāvējām, bet kad atrāvāmies viens no otra, nespējām normāli elpot. Džeiks smaidīja.

- Kaut ko tādu laikam bija vērts gaidīt.- viņš aizelsies nočukstēja.

- Pilnīgi noteikti.- nopūtos.

- Un tagad, mana princese, tev laiks gulēt.- Džeiks mani pacēla un ielika gultā. Pats viņš apsēdās uz grīdas.

- Tu kādu laiku nevarēsi nākt uz manu māju.- nosmīkņāju.

- Kāpēc? Edvards tāpat tavās domās sadzirdēs to, kas te notika.- Džeiks noglauda manu vaigu.

- Es tev kaut ko neesmu izstāstījusi.

- Ko tu man neesi izstāstījusi?

- Nu… Džeik, tu jau zini, ka mana mamma ir vairogs… Esmu mantojusi daļu no viņas vairoga. Pirms nedēļas es pirmo reizi noslēdzu savu prātu. Es liedzu savam tētim lasīt manas domas.

- Bet tas taču ir brīnišķīgi!

Džeiks mani vēlreiz noskūpstīja. Es atslīgu spilvenos.

- Guli, mīļā. Es tevi mīlu.- Džeiks iečukstēja man ausī.

- Es tevi arī mīlu, Džeik.- es noliecos un sāku Džeikam dungot kādu melodiju. Pēc maza mirkļa Džeiks jau gulēja. Aizvēru acis un vienā mirklī aizmigu.

Sapnis sākās skaisti. Es stāvēju Lapušas pludmalē un gaidīju Džeiku. Jūra bija mierīga. Kaut kur tālu kliedza kaijas. Debesis bija ideāli zilas. Pēkšņi jūra sāka trakot. Visas skaņas apklusa. Manā virzienā kāds skrēja. Kad tēls bija jau tuvāk, spēju saskatīt tā seju. Aleks.

- Mēnesis, dārgā. Tev ir tikai mēnesis. Pievienojies mums.- Aleks skaļi dārdināja. Viņš mani saķēra un vilka uz nemierīgās jūras pusi. Manas drēbes izmirka un palika smagas. Jūra mani ievilka dziļumā. Es nevarēju izrauties. Jūras straumes bija pārāk spēcīgas.

Es kliedzu, bet manu rīkli piepildīja ūdens. Zināju, ka pretoties nav jēgas. Es grimu. Man nebija pie kā pieķerties. Neviens nenāks mani glābt.

  

Mēnesis

Tuvojās termiņa beigas. Man bija palikusi tikai nedēļa. Mani murgi palika arvien šausmīgāki. Katru reizi es slīku, bet katru reizi es parāvu sev līdz kādu, kuru es mīlu. Džeiku, mammu, tēti, Alisi, Džasperu, Emetu, Rozāliju, Kārlailu, Ezmi, Čārliju. No maniem murgiem mani spēja uzmodināt tikai Džeikobs.

Mēnesis paskrēja nemanot. Katru brīvu brīdi pavadīju kopā ar kādu no ģimenes. Man bija atlicis maz laika. Joprojām nebiju izlēmusi, ko darīt. Vai ļaut manai ģimenei iet bojā manis dēļ, vai pašai doties mūžīgās mokās.

Par priekšlikumu man regulāri atgādināja. Es saņēmu aizzīmogotas vēstules no Aleka. „Ir palikusi viena nedēļa. Āro paliek nepacietīgs. Pēc nedēļas tev ir jābūt šeit. Man laikam nav jāsaka, kas draud, ja tu neieradīsies. Aleks.” vēstīja pēdējā no vēstulēm.

Manas domas bija pārvērtušās haotiskā teikumu jūklī. Reizēm es fiziski atrados vienā vietā, bet domās – pavisam citā. Mani plosīja neizlēmība.

Trīs nedēļu laikā biju pilnībā apguvusi spēju noslēgt savu prātu. Tētis vairs nespēja lasīt manas domas. Viņu tas nesatrauca, jo viņš uzskatīja, ka man nekas nedraud. Neviens laikam nepamanīja manu dīvaino izturēšanos… Izņemot Alisi. Viņa vienmēr juta, ja tuvojās nepatikšanas. Pēdējās dienās viņa mani uzmanīja cītīgāk nekā parasti. Arī Džaspers laikam bija pamanījis manas garastāvokļa maiņas. Pareizāk sakot, viņš sajuta manas nepārvaramās skumjas un dusmas.

Džeikobs dienu no dienas pavadīja Kalenu mājā. Viņš nebija ar mieru mani atstāt kaut uz minūti. Mamma un tētis ar to bija mierā. Ja nebūtu viens mazs sīkumiņš.

- Džeik, lūdzu, beidz domāt par to kā tu skūpsti manu meitu!- tētis parasti nošņāca. Džeiks nosmēja savus smieklus, kurus es tik ļoti mīlu.

- Kā teiksi, Edvard.- Džeiks nosolījās, bet jau pēc mirkļa tētis skaļi nošņācās un devās medībās. Džeikam patika izaicināt manu tēvu. Parasti viņš tikai domāja par to, kā mani skūpsta, kad esam vieni, bet drīz vien viņš spēja mani skūpstīt pat Čārlija klātbūtnē.

Čārlijs priecājās par mani un Džeiku.

- Nu tad beidzot mēs ar Billiju būsim rados.- viņš mēdza sacīt. Billijs parasti nobolīja acis un izlikās, ka viņam šāda doma sagādā vēdergraizes.

Es justos neizsakāmi laimīga, ja vien mani nenospiestu lēmums. Lēmums, kas mainīs mūsu visu eksistenci.

 

 

Džeikobs

 Nepatīkamais pārsteigums

 Es skrēju. Ļoti ātri. Alises zvans mani patiešām izbiedēja.

- Džeik, ātri skrien šurp.- viņa nobēra.

- Kas noticis? Vai tas nevar pagaidīt?- es samiegojies jautāju.

- Nē, nevar! Tas ir saistīts ar Renezmi. Ātri skrien šurp.

Tad saruna pārtrūka. Es ātri paķēru savus nogrieztos džinsus un izmetos no mājas. Meža aizsegā pārvērtos par vilku. Sets un Lea bija sajutuši manas bailes un nu jau skrēja man līdzās.

„Džeik, kas noticis? Kur tu tā steidzies?” Lea domāja.

„Nesija… Kaut kas ir noticis. Līdz es nebūšu visu noskaidrojis, palieciet mežā. Vai sapratāt?” es atbildēju Leas domām. Sets uzreiz apstājās, bet Lea turpināja skriet.

„Viņa ir mana labākā draudzene, man ir tiesības zināt, kas notiek!” Lea spītīgi man sekoja.

„Lea, paliec šeit! Varbūt, ka nekas ļauns nav noticis.” es centos domāt pozitīvi. Lea man nikni uzrūca, bet apstājās. Vienmēr biju apbrīnojis Leas un Nesijas draudzību. Lai gan mūsu arī attiecības nebija normālas.

Strauji nobremzēju netālu no Kalenu mājas. Pārvērtos par cilvēku, uzģērbu džinsus un devos uz mājas pusi. Durvis man atvēra Ezme. Viņa izskatījās pārbiedēta un uztraukta. Sekoju viņai līdzi viesistabā. Bella sēdēja uz dīvāna, seja viņai bija kā akmenī cirsta. Edvards soļoja garām dīvānam. Sadzirdējis manus soļus Edvards apstājās.

- Džeikob, kur ir Renezme?- viņš nikni nošņāca.

- Vai tad viņa ir pazudusi?- es samulsis jautāju.

- Jā. Mēs atgriezāmies no medībām un viņa bija pazudusi.

- Varbūt viņa ir pie Čārlija?

- Mēs jau pārbaudījām. Viņa tur nav rādījusies kopš pagājušās nedēļas nogales.

Istabā iesoļoja Emets. No viņa jautrās un nebēdnīgās sejas izteiksmes nebija ne miņas.

- Es nespēju uziet viņas pēdas. Viņa ir velnišķīgi gudra. Toties mēs atradām šīs.- viņš parādīja vairākas vēstules. Edvards tās uzmanīgi paņēma. Uz katras bija uzrakstīts adresāts. Mammai un tētim, Džeikobam, Čārlijam, Leai, Setam, Alisei un Džasperam, Emetam un Rozālijai, Kāralailam un Ezmei. Edvards brīdi lūkojās uz aploksnēm un tad nodeva adresātiem.

 

„Mīļais, Džeikob.

Kad tu lasīsi šo vēstuli, es jau būšu prom. Emets jau ir paziņojis, ka nespēj uziet manas pēdas. Es tās esmu pārāk sajaukusi.

Lūdzu, nevaino sevi. Man bija jūs jāpasargā. Es jūs pārāk stipri mīlu, lai pakļautu jūs briesmām. Es nevaru atklāt iemeslu, kāpēc aizeju. Nē, varu gan… Vaino manu eksistenci. Man nevajadzētu eksistēt. Es nesu tikai nelaimi. Mana eksistence apdraud jūs visus.

Džeik, mīļais, nemēģini mani meklēt. Netērē velti laiku. Mani atrast būs gandrīz neiespējami. Atceries, ka es tevi vienmēr mīlēšu. Vienmēr atcerēšos, kā mēs skūpstījāmies. Tās dzirksteles es nekad neaizmirsīšu. Sargi sevi un manu ģimeni.

Ar lielu mīlestību,

Renezme „Nesija” Kārlija Kalena.”

 Vēstule izslīdēja no manām rokām. Rokas man drebēja. Edvarda skumjā skatiena pavadīts izskrēju no mājas. Nenoģērbies pārvērtos par vilku.

„Džeik, kas noticis?” Lea nodomāja. Es neatbildēju.

„Džeik! Džeik, runā ar mani!” Lea jau dusmīgāk nodomāja.

„Ej uz Kalenu māju. Tur tev visu izskaidros” domās nošņācu.

Neko neredzošām acīm skrēju uz Edvarda un Bellas mazo mājiņu. Centos sajust Nesijas pēdas. Kaut vismazāko smaržas pavedienu. Viņas smarža bija visur. Zem krūmiem, pie gandrīz katra koka, uz katras takas. Viņa bija visur. Es sāpēs iegaudojos. Mana dzīves jēga bija aizgājusi. Viņas aiziešana mani plosīja. Es ienīdu Nesijas ģimeni un ienīdu pats sevi. Viņa negribēja būt kopā ar mani. Viņa mani uzskata par bīstamu. Lai glābtos no manis viņa pameta savu ģimeni.

Varbūt vecajiem tomēr nebija taisnība par „likteņa iezīmētajiem”? Varbūt šīs saites starp vilkati un viņa izredzēto tomēr ir saraujamas? Es dusmās triecos cauri mežam. Man viņa ir jāatrod. Man vajag dzirdēt no viņas to, ko biju izlasījis viņas vēstulē.

31 komentāri