Galerija
262 kstewartfans_2 Robert Pattinson Portrait plakats1 0007w1tk oh tvweek-12 watermark_13 smiles

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Aptumsums. Edvards. 1. daļa

(Stāsta “Aiz pusnakts tumsas” autore Aiga ir radījusi vēl vienu darbu, šoreiz tieši par Krēslas tēmu – “Aptumsums. Edvards”. Niive)

Aptumsums. Edvards

 Ultimāts.

 Debesis bez zvaigznēm un mēness būtu kā dzīve bez savas mīlas – Bellas. Vienmēr nosaucot domās viņas vārdu, es izjūtu lepnumu. Viņa ir mana, viss, kas man jebkad ir piederējis. Viņas sirds un prāts – atbalsojas manī. Lai gan prāts bija viens no iemesliem, dēļ kā es vispār sāku interesēties par meiteni. Viņa mani jau apbūra pirmajā dienā. Sākumā es domāju, ka tas ir tikai asiņu smaržas dēļ, bet es kļūdījos. Mūs piesaistīja abu vecās dvēseles, kuras vienu otru meklēja jau mūžīgi ilgi, līdz beidzot atrada viena otru…  Ja nebūtu bijis viņas noslēgtā prāta, tad laikam nemaz nebūtu interesējies par viņu. Bet tomēr…. Viņas acīs es saredzēju ilgas, pēc kurām tiecos. Un visi negadījumi, kurus viņa pievelk kā magnēts, tas viss lika pietuvināties vēl tuvāk. Viņa bija manas eksistences mīla… mana Bella. Dažreiz mani skumdināja viņas sajūtas – skumjas. Viņai pietrūka tā smirdīgā kranča Džeikoba. Viņa vārds vien man liek sajust dusmas. Pēkšņi manu uzmanību pievērsa Kārlaila balss.

- Edvard? Tu jau lasīji šī rīta ziņas? – viņa skatiens pievērsās man.-

- Jā. Biju ievērojis, tu taču nedomā, ka tie varētu būt vampīri…?? – nu jau viņa domas bija samezglotas. . Manuprāt, jā! Jo esi ievērojis, kādas kļūdas viņi pieļauj, tas noteikti ir jaundzimis vampīrs, citu iespēju nav!-

- Bet viņam būtu jāzina noteikumi. Tad kāds viņu ir radījis un pametis…bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem. –Bet tas vienalga ir sarežģīti, kā kādam tas varēja ienākt prātā, atstāt jaundzimušu vampīru, nepadomājot par sekām!-

- Manuprāt, Kārlail, kamēr nav nodarīts nekāds lielais ļaunums, mums nevajadzētu uztraukties. Bet mums ir jāuzmana, lai viņi nepietuvotos Forksai, tas gan visu sarežģītu. –Jā, tev laikam taisnība, Edavrd… Kā jums ar Bellu iet? Sāku novērot, ka viņa ir atguvusies.-

- Jā. Viņai laikam ir nedaudz labāk, bet viņa vēl joprojām satraucas, kad esmu ilgāku laiku prom. Tas mani dara nemierīgu… – Edvard, tev viņa ir jāsaprot, kaut vai nedaudz. Viņa ir pārcietusi milzīgas sāpes… ir vajadzīgs laiks, lai viņa atgūtos.-

- Kārlail, to man nevajag atgādināt, es sev nekad nepiedošu, ka viņu pametu. Tā ir tikai mana vaina, man nevajadzēja būt tik egoistiskam. – Atceroties šis atmiņas, mani pārņēma tukšuma sajūtu. Es vēlējos, kaut Bella vienmēr man atrastos līdzās un es viņu spētu pasargāt. Es biju nelietis – ,Edvard, tu nezini, kura vaina tā bija, nevari vainot sevi, tu tikai vēlējies, lai viņas dzīve būtu normāla… neviens nezināja, ka kaut kas varētu notikt…,

Pēkšņi durvīs parādīja Alise un Džaspers. -

- Edvard, tev jādodas pie Bellas, ir laiks! – viņi abi divi pazuda virtuvē. – ,Lai veicas…-

- Paldies tev, Kārlail, tu pret mani vienmēr esi bijis laipns.

Izbraucot uz lielceļa, sajutu ilgas, Kuras mani nepameta nekad, kad vien nebiju kopā ar Bellu. Tās rāva mani uz pusēm. Tāpēc piespiedu gāzes pedāli un palielināju ātrumu. Pēc dažām minūtēm es jau atrados pie Svonu rezidences. Māja bija veca,  bet tā atgādināja Bellu. Nu jau es jutos mierīgāks, jo sajutu Bellas smaržu, tā bija patīkama, kaut arī izraisīja lielas slāpes, bet tagad es tās pacietu pavisam viegli. Tomēr kaut kas mani darīja nemierīgu. Čārlijs atkal domāja par to stulbo kranci.…bet labi, ka Bellai ir atcelts mājas arests. Un beidzot ir pienākusi atbildes vēstule no Aļaskas universitātes… tā bija pozitīva. Cik jauki pingvīni... Pie šādas domas man bija jāpasmejas. Bet nekas, es nepadošos. Alise jau paredzēja, ka mēs mācīsimies Dārtmudā. Piegāju pie durvīm un lēni pieklauvēju. Dzirdēju ātrus soļus un durvis atvērās. Mana priekšā stāvēja pasaules burvīgākā sieviete. Viņas šokolādes brūnās acis vērās manī.
- Sveiks. – viņa klusā balsī sacīja. Viņa mani apbrīnoja kā Dievu, bet tas mani sāpināja, jo es nebiju tā vērts. Es pacēlu mūsu sadotās rokas un ar delnas virspusi noglāstīju viņas vaigu. Tas bija silts un patīkams. Viņa nedaudz nosarka.
- Kā pagāja tava pēcpusdiena? – Viņa maigi pavērās manī.
- Lēni. – viņa žēlojās. Kaut es viņu nebūtu atstājis, tad viņai neparko nebūtu jāraizējas..
- Mana tāpat. – cerams, ka šī atbilde viņu iepriecinās. Viņa lēni aizvēra acis, tas lika man notrīsēt. Nez par ko viņa tagad domā, mani tā vien grauza ziņkārība. Aizvēris acis, paņēmu viņas roku un ar degunu noglāstīju plaukstas locītavu un atkal pasmaidīju. Man tā viņas pietrūka. Cik naivi….

Turpinājums sekos…

12 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)