Galerija
tumblr_mbuhia2flh1ralwkvo1_1280 018 scan2 145 dbsubmissive ppsl21_coverlook0811 tinselkoreytoromagazine05 kristena6 dzeksons_mtv_2011_1

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Aiz pusnakts tumsas. 4. daļa

Kad atkal atvēru acis, neko vēl nespēju saskatīt. Bija tikai troksnis, kā sienāža čīgāšana. Es ilgi klausījos skaņā, bet neko nesapratu. Ja visapkārt pletās tumsa, tad no kurienes radās šī skaņa? Skaņa neizgaisa un es atkal iegrimu domās. Nez, pēc cik ilga laika es attapšos. Bet varbūt tagad tā būs visu laiku? Varbūt šāda bija nāve? Ilga, gara un mokoša. Sāpes es nejutu. Tad jau laikam šī ir paradīze. Bet vai tad paradīze nebija visbrīnišķīgākā vieta visumā? Kur tad ir Ēdenes dārzi? Kāpēc tad es vēl nebiju satikusi „Radītāju”? Tik daudz jautājumu, bet atbildes – nevienas. Manā galvā šaudījās tik daudz atmiņu. Es vēlējos saglabāt tās visas. Sākot no paša sākuma. Varbūt bija jāsāk tieši no paša sākuma. Varbūt tad viss nostātos savā vietā. Mēģināju visu sakopot vienuviet…Es visu sāku lēnām atcerēties, šīs domas man bija jānotur sevī. Tās bija stiprākas par visu. Stiprākas par manu mīlu, bez kuras nespēju dzīvot.

Manas tuvākās atmiņas saistījās ar draugiem. Kurus vairs nekad neredzēšu. Varbūt man bija jāsamierinās. Varbūt tāds bija mans liktenis. Varbūt tas jau bija nolemts, kad pirmo reizi satikos ar Emariju un viņas draugiem. Kļūdas, kuras pēc tam ripoja kā akmeņi no kalna. Varbūt tas viss sakrita. Varbūt mana dzīve bija domāta ciešanām. Nodarīt citiem sāpes. Bet es nebiju tāda. Ja es būtu tāda, tad tikpat labi varēju pievienoties tumsas kalpiem un nekad neatgriezties. Bet es to neizdarīju. Tas liecināja par manu paškontroli un apziņu, ka esmu cilvēks, kuram piemīt jūtas. Kuram ir lemts tās paciest un izjust. Varbūt es esmu labs cilvēks, tikai neesmu biju pareizā laikā un vietā, lai visu to spētu izlabot.

 ***

Kad beidzot biju atguvusies no šoka pludmalē. Gulēju gultā kā sastingusi. Nespēju aptvert notiekošo. Kāpēc ar mani notiek visas nelaimes? Vai es biju kāds velns, kas pievelk mocekļus? Tikai atšķirība bija tāda, kad es biju mocekle. Velns pievilka mani. Mans liktenis. Labi, ka Stefānijas nebija mājās. Viņu būtu ķērusi trieka, ja redzētu mani krīta bālumā. Parasti tas bija normāli, ka esmu bāla. Bet tagad, kad trīs nedēļas mēs bijām uz salas, es biju pamanījusies pamatīgi iedegt. No bāluma nebija ne vēsts.

Es sevi uzskatīju par viduvējību. Nebiju pietiekami gara, mazliet virs metru sešdesmit. Biju mazliet apaļīga, man nepatika kalsnums. Kaut visi vienmēr saka, ka esmu nedaudz par tievu. Bet es sev patīku tāda, kāda esmu. Bez kompleksiem. Manas acis bija tumši brūnas, kad dusmojos – zīlītes pletās pa visu varavīksneni. Tas bija smieklīgi, bet arī baisi. Man bija tumši, gari, brūni mati, kuros nedaudz atmirdzēja blondas šķipsnas. Tie meta nelielas lokas. Seja bija nedaudz ovāla. Man patika manas pilnīgās lūpas un garās skropstas, un protams, lielās acis. Es sevi mīlēju. Ar raksturu gan man bija nelielas problēmas. Tas mani mēdza pievilt. Kad kāds mani aizkaitināja, es pārāk asi reaģēju. No manas mutes sprāga ārā viss iespējamais. Trūkums bija arī tas, ka ātri spēju piedot, un pārdzīvot par izdarīto kļūdu. Bet man patika, ka cilvēki spēja man uzticēties. Man patika uzklausīt cilvēku problēmas un tad tās analizēt. Divos vārdos – es biju jokains cilvēks. Bet man patika mana dzīve, es neko nenožēloju, vismaz līdz šim brīdim.

Nekādi nespēju aizmirst Emariju un Loniju. Divas tik atšķirīgas būtnes, bet tik savstarpēji saistītas. Es nespēju nomierināties vēl ilgu laiku. Dīdījos pa gultu, līdz beidzot man apnika. Sāku sajust nogurumu, un beidzot mana galva sāka smagi dūkt. Negadījums darīja savu. Lēni streipuļoju pa kāpnēm, uzmanīdamās, lai nepakluptu. Iegāju nelielajā virtuvītē un atvēru mazo, gaišo skapīti. Meklēju pretsāpju līdzekļus, bet atradās tikai tailenols. Iedzēru divas tabletes un devos augšstāva uz gultu. Kad biju tikusi līdz kāpņu augšgalam, atvērās ārdurvis. Durvju šķirbā parādījās Stefānijas galva. Viegli pamāju un devos tālāk.
– Mīļā, kāpēc esi vēl nomodā? – viņas balss bija uztraukta.

– Neuztraucies! Man tikai sāpēja galva. Nogāju lejā pēc zālēm. Tagad eju atpakaļ gulēt. – centos izklausīties mierīga, pagriezu galvu atpakaļ un devos uz istabu, bet viņa vēl nelikās mierā.

– Varbūt esi dabūjusi saules dūrienu? Varbūt vajadzētu izsaukt ārstu? – viņa nelikās mierā un nāca augšā pa kāpnēm.

– Neuztraucies, mammu, viss ir labi. Tikai esmu nedaudz nogurusi, tas arī viss. – es taču nevarēju viņai stāstīt par atgadījumu. Viņa neļautu man iet ārā veselu gadu. Kur nu vēl satikties ar draugiem – jaunajiem, kurus tikpat kā nepazinu. Manas atmiņas atkal atgriezās pie viņiem, bet man bija jāsaņemas. – Varbūt es tagad varētu doties gulēt? – biju nedaudz pikta.

– Protams. – viņa maigā balsī sacīja. – Bet ja jūti, ka tev paliek sliktāk, tad nekavējoties sauc mani. – es pasmīnēju un devos uz guļamistabu. Mamma iegāja virtuvē. Tas mani vairs neuztrauca. Vēlējos pabūt viena.

Lēni atkritu gultā. Nevēlējos vēl vairāk traumēt savu galvu. Centos nomierināties, bet man tas neizdevās. Galva sāka dūkt aizvien vairāk un vairāk, līdz tam brīdim, kad to vairs nevarēju izturēt. Centos piecelties. Klupdama, krizdama devos uz vannas istabu. Atgriezu auksto ūdens krānu un samitrināju seju. Ūdens bija ledus auksts. Tas tik jauki atvēsināja, bet ne pilnībā. Jutu kā sāk griezties galva. Lēnām atslīgu pret poda malu, cerēdama, ka nemaz tik slikti nebūs. Bet viss pavērsās pret mani. Manu kuņģi savilka ciešā čokurā. Es mēģināju iztaisnoties, bet palika vēl ļaunāk. Centos nomierināties, bet nekas nepārgāja. Centos pasaukt Stefāniju, bet man nebija spēka. Stefānija laikam bija dzirdējusi, kā es ķepurojos vannas istabā un nāca man palīgā. Viņa noskrēja uz virtuvi pakaļ ledus maisiņam un uzlika to man uz pieres. Tas palīdzēja. Kad vemšana bija galā. Viņa mani aizveda uz istabu. Es biju zaļa kā olīva. Viņa paņēma telefonu un zvanīja ārstam. Ārsts lika palikt gultā un gaidīt viņa ierašanos.

Es laikam gaidot biju iemigusi.

Pamodos baltā istabā. Sienas bija baltas un griestus rotāja lielas lampas. Lampas griestos viegli dunēja. Istaba bija tik spoža, ka bija grūti pat atvērt acis. Mēģināju izvairīties no spožās gaismas, mēģināju galvu paslēpt spilvenā. Bet manu roku satvēra stigrs tvēriens. Es pretojos, bet nevarēju. Viegli pagriezu skatienu uz turētāja pusi. Manas acis iepletās izbrīnā. Tas bija Lonijs. Viņa zilās acis vērās manī. Tajās valdīja neizprotama izteiksme. Prasti cilvēkus nodod vissīkākie iemesli. Piemēram – matu virpināšana, nagu graušana, acu novēršana – tas viss liecina par uztraukumu. Parasti cilvēka reakcijas es nolasu ātri, bet šoreiz neko nesapratu. Varbūt pie vainas bija stiprās galvas sāpes, kas aizēnoja visu. Nekur apkārt neredzēju Stefāniju vai kādu citu, tas man lika uztraukties vēl vairāk. Bet vēl joprojām nesapratu kur atrodos.

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)