Galerija
hquntaggedwfesetpics1 dakot_flare_vaks eslija_serlok3 kristiana_troix_3 people-img374 kristen11 robert-pattinson 70 twilightxchange-ks-0802

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Turpinājums

(Jaunumi Krēslas fanu darbos turpinās! Arī Aliala, kuru uzcītīgākie lapas lasītāji noteikti pamanījuši starp komentētājiem, piedāvā savu Rītausmas turpinājumu. Niive)

gr2

Ir pagājuši daži mēneši.

Vārdam jeb jēdzienam „mūžība” bez ģimenes un mīļotā cilvēka blakus nav nozīmes.

Pagājuši tikai daži mēneši kopš dienas, kad domāju, ka zaudēšu visu – Edvardu, Renezmi, Džeikobu, Alisi, Ezmi, Kārlailu, Džasperu, Rozu un Emetu, mēs bijām tik tuvu tam, bet augstāki spēki bija kopā ar mums. Kā var neticēt kaut kam augstākam, ja pati esmu daļa no mitoloģiskās pasaules, kas kādreiz likās tikai kā šausmu filmu personāžs.

Kad tu dzīvo mūžīgi, laiks zaudē nozīmi, tu neskaiti dienas, kas aizrit nemanot, diena pie dienas veido nedēļas, tad mēnešus. Manā dzīvē par laika ritējumu tikai atgādināja mana un Edvarda brīnišķīgā meitiņa, kas turpina pieaugt, lai gan augšanas tempi samazinās ar katru dienu, bet izmaiņas tomēr ir manāmas. Mēs visi cenšamies, lai Renezme paspēj izbaudīt savu bērnību.

            Otrs, kas man atgādina par laika ritējumu, ir Čārlijs, jo ar katru jaunu dienu, kad viņš ievēro kā mainās Nesija un kāda ir jaunā Bella, ir skaidrs, ka viņš cenšas neaizdomāties par lietu patiesīgumu, bet tas viņa sejā iezīmēja jaunas grumbiņas, ko iepriekš ar savām cilvēku acīm es nebūtu ievērojusi, bet jaunajam visaptverošajam skatam tas neapslēpās. Man joprojām ir grūti noticēt, ka esmu vampīrs, bet tas tā ir – es būšu kopā ar Edvardu mūžīgi.

            Mani no pārdomām atrāva pēkšņais mana mīļotā skūpsts uz pleca – Tūlīt celsies Renezme.- Es neļāvu viņam pabeigt teikumu un pasniedzos, lai noskūpstītu viņu.

            Mēs saģērbāmies līdz mirklim, kad Renezme sāka skraidīt pa māju, un tad devāmies uz Kalenu māju.

Ienākot mājās, Renezme metās uz otro stāvu, es centos neatpalikt. Tur viņu jau gaidīja Kārlails, bet man izdevās apsteigt savu mazulīti. Blakus Kārlaila kabinetam esoša telpa tika pārveidota par nelielu skolu, jo Renezmes prāts ir kā sūklis, viņa ar lielāko prieku mācās, tāpēc Kārlails ir uzņēmies mazmeitas skološanu. Ieskrienot savā skoliņā, meita ieņēma savu vietu iepretī vectēvam un jautāja – Ko mēs šodien mācīsimies? – Kārlails iegrima dienas izklāstā, bet es tajā vairs neieklausījos, es vienkārši stāvēju durvīs un apbrīnoju savu mazulīti, cik ātri viņa aug.

Kāds mani apskāva, es pazinu šīs rokas ap manu vidukli, tās es nesajaukšu ne ar ko citu – Vai viņa nav brīnišķīga? Man šķiet, ka viņa drīz zinās vairāk nekā es! – jautāju Edvardam.

            – Jā, viņa ir apbrīnojam. Kā Tu domā, Džeikobs šodien pievienosies?

            – Droši vien, tikai viņš noteikti izgulēsies, līdz nāks pie mums. Viņš jau ir kļuvis par otro skolnieku šai skolā, jo ir praktiski neiespējami viņu atturēt no mūsu meitas, brīnums, ka viņš vēl nepavada naktis, skrienot ap mūsu māju.

            – Baudīsim mirkli tādu, kāds tas ir, un es ceru, ka tik drīz nepienāks tas brīdis, kad Džeikobs savas nevaldāmās mīlestības dēļ skraidīs ap mūsu māju.

            – Šodien Renezmei būs arī mūzikas stunda? – Mūsu meita bija mantojusi sava tēva talantu ne tikai uz muzicēšanu, bet arī dziedāšanu, kaut gan viņa pagaidām vēl pārāk bieži neizvēlas lietot savu balsi.

            – Tu domā, ka viņa ļaus man izsprukt? Apsolīju viņai, ka šodien iemācīšu tavu šūpuļdziesmu. Tas ir apbrīnojami, cik ātri viņa visu apgūst! Skaties vien, drīz viņa sacerēs savas melodijas.

***

Lai gan esmu nemirstīga, tomēr nav mainījusies mana attieksme pret pārsteigumiem un dāvanām. Bija palikušas tikai pāris nedēļas līdz manai un Edvarda pirmajai kāzu gadadienai, un bija skaidrs, ka Edvards tomēr gribēs man kaut ko uzdāvināt.

Cēlonis nepatikai pret dāvanām, ko pasniedza Edvards, iepriekš bija tas, ka es nevarēju sniegt neko pretī, bet tagad… vai tad tagad viss nav mainījies?! Brīdī, kad apprecējāmies, viss mainījās, iespējams, ka man būtu jākļūst pieļāvīgākai. Zinu, ka, lai mani neapbēdinātu, viņš līdz šim par to nav runājis, bet mani tāpat nepamet nojausma, ka viņš kaut ko plāno, jo pārāk bieži noklīst ar Alisi un sarunājas pa telefonu ar Ezmi, kamēr viņa kopā ar Kārailu ir devušies atpūsties uz savu salu.

Es ļoti vēlētos padarīt šo dienu īpašu, jo tai sekoja burvīgs laiks, ko pavadījām Ezmes salā, kas bija esence manai cilvēku dzīvei un dāvāja mums Renezmi. Tāpēc ir jāizdomā dāvana Edvardam.

Šīs pāris nedēļas paskrēja ātri. Kāzu dienas rītā mūs abus lutināja saules stari, kas iespīdēja pa logiem, putni čivināja savu rīta dziesmu un lika man atplaukt smaidā.  Edvarda apskāvieni kļuva ciešāki, viņš pieliecās pie manas auss un iečukstēja – Es mīlu Tevi – tam sekoja kaislīgs skūpsts, kas pārauga jau aizejošās nakts turpinājumā.

Kad saule pakāpās augstāk, bija laiks atgriezties reālajā dzīvē. Es pirmā pārtraucu klusumu – Es arī mīlu Tevi. Lēmums apprecēties ar Tevi bija labākais manā dzīvē. Man ir pārsteigums Tev! Es taču līdz šim nekad neko neesmu dāvinājusi, tāpēc laiks laboties.

Edvards izskatījās samulsis, bet es zināju, ka dāvana viņam patiks – Atceries, ka manā 18. dzimšanas dienā Tu man uzdāvināji disku, kurā bija ierakstīti tavi skaņdarbi, tad tu ieminējies, ka es tev neļaušu atvest klavieres, lai nospēlētu manu šūpuļdziesmu. Es ilgi domāju, ko lai uzdāvinu tev šai mums tik svarīgajā dienā, un ļoti daudz laika pavadīju meklējumos, līdz atradu to, ko meklēju – es nespēju beigt smaidīt – es tev dāvinu 1915. gada Steinway & Sons koncertflīģeli! Tagad tu varēsi spēlēt arī mūsu mājās. Lai nesabojātu pārsteigumu, koncertflīģelis atrodas Forksā pie mana tēva, bet es ceru, ka tuvākajās dienās mēs tās nogādāsim mājās.

Edvards smaidīja un cieši jo cieši mani apskāva – Paldies, Tu mani esi pamatīgi pārsteigusi, bet man trūkst vārdu, lai aprakstītu, kā jūtos. Negribot atzīšu, ka mums ir laiks celties, Renezme mostas.

Kad Renezme pabrokastoja, mēs cenšamies viņu pieradināt arī pie cilvēku pārtikas, jo dzīvē jāspēj mainīties un pielāgoties, devāmies uz lielo māju. Edvards nesa meitu.

- Edvard, varbūt šovakar aizbraucam uz Portandželosu, domāju, ka Ezme ar Kārlailu ar lielāko prieku pieskatīs Renezmi.

- Nav slikta ideja, parunāsim par to vēlāk. – Edvards dīvaini nosmīnēja, it kā slēpjot smaidu.

- Man arī nepatīk Nesiju atstāt vienu, bet tas būs tikai uz pāris stundām, tāpat kā, ja viņa būtu Lapušā kopā ar Džeiku.

- Mīļa, es neuztraucos ar Nesiju, zinu, ka mani vecāki būs sajūsmā, ka varēs pavadīt ar viņu laiku.

Mēs pārlecām upi kopā, un no šejienes jau bija redzama māja. Visi bija sapulcējušies pirmajā stāvā, nez kāpēc Alise staroja aiz laimes… Tā viņa izskatās tikai tad, kad saņem to, ko vēlas.

Mēs ienācām mājas un Alise uzreiz mūs apskāva un sabučoja, sakot – Sveicu kāzu jubilejā! – Viņai sekoja visas pārējās ģimenes apsveikumi.

Tikai pēc visu apsveikumiem, kad jezga norima, es pamanīju, ka pie kāpnēm stāv sakravātas somas – Kurš dosies prom? – aiz pārsteiguma jautāju.  Lai gan šo dienu es vislabāk pavadītu kopā ar Edvardu, tomēr biju sapratusi, ka dienas pirmo pusi nāksies pavadīt ģimenes lokā.

- Jūs abi – Alise turpināja starot. Tas noteikti izskaidrojams ar ko, ka viņa ir kravājusi mantas, un mani māc bailes, ka es tur neatradīšu nevienus džinsus vai t-kreklus. Viņas priekšstatu par to, kādai man būtu jāizskatās, nav iespējams izmainīt.

- Ko? Uz kurieni? Kāpēc? – tas ir vienīgais, ko es šajā brīdī varēju pajautāt.

- Tā ir mana dāvana tev mūsu kāzu jubilejā – Edvards atbildēja, noliekot Renezmi dīvānā un pienākdams man klāt – Tu taču nedomāji, ka es neesmu gatavs šai dienai. Ja tu tā domā, tad nepazīsti mani. – man atlika tikai smaidīt, jo es paredzēju, ka viņš šo dienu padarīs neaizmirstamu. – Mēs būsim prom tikai nedēļu, Ezme un Kārlails kopā ar pārējiem pieskatīs Renezmi, pēc divām stundām mums jābūt lidostā, pa ceļam uz lidostu iebrauksim pie Čārlija atvadīties, bet Džeikobs drīz būs klāt, lai pateiktu mums ardievas.

Džeiks bija klāt minūti minūtē kā Edvards paredzēja. Tas gan ir pārsteigums, jo parasti viņš ir guļava un nokavē, bet es nojautu, kamēr mēs būsim prom, Džeikobs neatstās vienu savu Nesiju, un kam gan citam vēl varēju uzticēt savu meitu kā ne viņam, jo Nesija viņam ir gaisa un saules vietā.

Bija pienācis laiks atvadīties. Kārlails noskūpstīja mani uz pieres un paspieda Edvardam roku, novēlot mums labu ceļa vēju. Ezme un Rozālija mūs abus apskāva, bet Emets, protams, nevarēja iztikt bez saviem jokiem – Nenodari viņam pāri, mazo māšel!

            Džaspers ar Alisi mūs aizveda uz Sietlas lidostu, pa ceļam iegriežoties pie Čārlija, kas novēlēja mums veiksmīgu ceļu.

            Kas beidzot palikām divi, es jautāju Edvardam – Tu līdz šim neesi man pateicis, kur mēs dosimies?

            – Pacieties vēl mazliet, drīz vien pati redzēsi un sapratīsi.

            Pieejot pie reģistrācijas galda, Edvards reģistrēja mūs lidojumam uz Hjūstonu. Nonākot Hjūstonā, mēs pārsēdāmies uz reisu, kas devās uz Riodeženeiro. Laiks, ko pavadījām lidmašīnā paskrēja nemanot, man nebija jāsatraucas, ka aizmigšu. Edvards saņēma manu roku un mēs vienkārši baudījām lidojumu un viens otra sabiedrību. Viņš bija visu veiksmīgi saplānojis. Kad nonācām Rio, saule jau bija norietējusi. Lai gan manas atmiņas ir miglainas, bet man šķiet, ka šo ceļu mēs veicām arī pirms gada…. Vai tiešām mēs atgriezīsimies Ezmes salā? Tas būtu brīnišķīgi!

            Kad nonācām līdz piestātnei, Edvards iecēla mantas laivā un atsēja to no piestātnes, un mēs devāmies tumsas aizsegā mierīgajā okeānā. Virs galvas mums bija skaidras debesis, pilnas ar spožām zvaigznēm. Satriecoša nakts…

Visu ceļu Edvards klusēja, bet viņa seju rotāja iešķībais smaids, kas man tik ļoti patīk. Bet viņa klusēšana sāka mani tracināt, tāpēc pārtraucu klusumu pirmā – Atceros, kā iepriekšējā reizē braucām ar ātrgaitas laivu, es biju nobijusies, apjukusi un nogurusi, jo nezināju, kur tu mani ved.

- Gribi pamēģināt pati vadīt laivu?

- Tikai tādā gadījumā, ja tu man palīdzēsi.- piegāju pie Edvarda un viņš noņēma no ātruma sviras savu plaukstu, uzlika uz tās manu un savu uzlika pa virsu, un lēnām pavirzīja sviru uz priekšu. Tā bija neaprakstāma sajūta. Lai gan kā vampīrs es nejūtu vēja plūsmu, bet man likās, vai varbūt es spēju atcerēties, kā vējš noglāsta manu ādu kā viegls ziedlapiņas pieskāriens. – Vai vēl tālu un kur mēs īsti braucam? – mani aizvien vairāk pārņem sajūta, ka tuvojamies Ezmes salai.

- Vairs nav tālu. Skaties taisni, esam gandrīz jau galā.

- Es redzu salu! Lai gan manas atmiņas no cilvēku dzīves ir miglainas, tomēr man likās, ka esam kaut kur pie Ezmes salas, bet šī nav tā pati sala.

- Pacieties vēl mirkli, drīz Tu visu redzēsi. Vienā gan Tev ir taisnība – tā nav Ezmes sala.

Mēs lēnām tuvojāmies piestātnei un Edvards man skaidroja, kā pareizi to izdarīt. Piebraucot krastā, piesējām laivu pie piestātnes, un pavisam negaidīti Edvards pacēla mani uz rokām, uzleca uz piestātnes un lēnām nesa uz krasta pusi. Tikko bija aususi jauna diena, lai gan apkārt biaj elpu aizraujošs skats, es nespēju novērst savu acu skatu no Edvarda, kura āda bija saules pielieta un laistījās, it kā tā būtu veidota no tūkstošiem mazu dimantu. Beidzot arī mana āda bija tāda pati… Es nespēju pretoties skaistumam, kas mani valdzināja, es saņēmu Edvarda seju plaukstās, ieskatījos viņam acīs un pieliecos skūpstam, manas rokas lēnām ieslīdēja viņa matos, mans ķermenis alkatīgi vēlējas piekļauties tuvāk. Jutu, ka Edvards nobeidz skūpstu un smaida – Mīļā, tam mums būs daudz laika, bet tagad, vai tu lūdzu mirkli nepievērsīsies tam, kas atrodas mums apkārt.

Pagriezu galvu un sapratu, ka mēs vairs neesam pludmalē. Edvards nolaida mani lejā, un es sajutu, ka manām kājām pieskaras mikla zāle. Es vienkārši apstulbu no tā, kas ir ap mani, manam skatam pavērās liela pļava, kuru no citu acīm apslēpa tropu mežs, tik zaļu zāli manas acis iepriekš nav redzējušas, bet visvairāk mani pārsteidza tas, kas atradās pļavas vidū – tā bija divstāvīga, sniegbalta, koka māja. Mājas priekšpusē bija plaša terase, logus aizsedza veclaicīgi slēģi. Es nezināju, ko darīt, man bija viss, par ko jebkad būtu uzdrīkstējusies vēlēties vai sapņot! Vai tad nav kādas robežas, cik daudz viens cilvēks varbūt laimīgs un cik daudz viņam var būt dots?  

Edvardu mulsināja mana klusēšana, bet, kamēr es apjautu vai centos apjaust notiekošo, viņš piebilda – Apsveicu kāzu jubilejā! Es tavas atmiņās redzēju, cik daudz tev nozīmēja laiks, ko pavadījām Ezmes salā, tāpēc vēlējos tev uzdāvināt salu, kas pieder tikai tev – mums. Mājas izveidē man palīdzēja visi, bet visvairāk Ezme. Ja tev kas nepatiks, varam to izlabot.

Es nespēju bilst ne vārda, vampīrus neesot viegli apstulbināt, bet ar mani tas notika. Es pagriezos un ielecu Edvarda apskāvienos, ar kājām cieši jo cieši apskaujot viņa vidukli un sāku kaislīgi skūpstīt. Edvards nepretojās, zināju viņam šāda reakcija liekas piemērota, bet pagāja tikai sekunde, ka mēs jau gulējām zāle, es joprojām biju stiprāka nekā viņš. Bet tas nenovērsa mūsu uzmanību, Edvardam šī nodarbe likās piemērota. Brīžos, kad mūsu lūpas nebija aizņemtas, mēs čukstējām, cik ļoti viens otru mīlam.

- Man prieks, ka Tev patīk dāvana. Tagad mēs varēsim pabojāt mēbeles savā mājā.

- Es dievinu jauno māju! Jau redzu kā, sēžot uz lieveņa, mēs sagaidām saulrietus un saullēktus, šis ir kā maziņš paradīzes stūrītis. Atgādini, kad tiksim līdz mājai, lai piezvanu pārējiem un pasaku paldies! Ezme kārtējo reizi ir pārspējusi sevi.

- Viņi priecāsies, ka Tev patīk, viņi dāvāja mums iespēju pabūt divatā. Zinu, ka mums ir izdevies atrast līdzsvaru savā dzīve, bet šīs pāris dienas mēs centīsimies aizmirst par līdzsvaru – man aizrāvās elpa no ašā un negaidītā skūpsta.

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)