Galerija
esme-island_3 billy01 Robert Pattinson and Kristen Stewart kiss kelan11 p08 ROBERT PATTINSON AND KRISTEN STEWART star in THE TWILIGHT SAGA: BREAKING DAWN-PART 1. 67314278 kristentaylorhov0621103 FP_IMAGE_6017432/FP_SET_6015578

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Jauna diena. 1. daļa

(Pasniedzu jūsu lasītpriekam vēl vienu darbiņu par tēmu “Kas notiek pēc Rītausmas”. Stāstiņa “Jauna diena” autore ir meitene ar niku Vilkate. Niive)

Jauna diena

 Renezme

 Nojautas

  

            Es vienmēr zināju, kad viņš atnāks. Vienmēr zināju, cik ilgi viņš paliks un kad dosies prom. Es jutu viņa tuvošanos jau tad, kad viņš tikai izlēma ierasties.

            Reizēm naktis pavadīju nomodā, jo jutu, ka viņš vēlas būt pie manis. Katra mana šūniņa tiecas pēc viņa, pēc viņa būtības. Blakus viņam man nekad nav auksti. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Jau viņu ieraugot, mana sirds kāpa pa muti ārā. Mamma stāstīja, ka viņai ir bijusi tāda pati sajūta, kad tētis atradies viņas tuvumā. Laikam vajadzētu piebilst, ka daļa no manas ģimenes ir vampīri, daļa vilkači. Mani sauc Renezme „Nesija” Kārlija Kalena un es esmu pa pusei cilvēks, pa pusei vampīrs.

            Es laikam esmu visdīvainākais bērns, kādu jebkad būsiet redzējuši. Šobrīd rit manas dzīves piektais gads, bet gan fiziski, gan garīgi esmu sasniegusi jau pusaudžu vecumu. Manu mammu un mani tagad var noturēt par māsām. Tas liekas nepareizi un smieklīgi, bet kad būšu beigusi attīstīties, es izskatīšos vecāka par savu mammu un tēti. Arī par Alisi, Džasperu, Emetu un Rozāliju. Patiesībā, man tas liekas netaisni. Toties Džeikobs par manu straujo attīstību ir sajūsmā.

Džeikobs ir mana dzīve. Mans „likteņa iezīmētais”. Reizēm mana dzīve liekas absurda. Mans mīļotais ir vilkatis, bet mani vecāki – vampīri. Pēc visiem dabas likumiem tas nešķiet pareizi. Vilkači un vampīri jau kopš mūžseniem laikiem ir bijuši ienaidnieki. Tikai ne Džeika klans un mana vampīru ģimene. Protams, mums ir bijušas nesaskaņas. Kad tikko biju uzsākusi savu eksistenci, abām manām ģimenēm nācās mani aizsargāt no Voltūriem. Es to visu atceros ļoti skaidri. Atceros, kā mammas vairogs mani apņēma un sargāja. Kā siltā segā vairogs mani ietina un neļāva Aleka un Džeinas spējām man ko nodarīt.

Ir jau pagājuši četri gadi, bet man joprojām ir bail. Džeiks manas bailes uzskata par smieklīgām.

- Es tevi vienmēr aizsargāšu, Nesij. Pat ja man pašam būtu jāmirst.- viņš parasti mani mierina. Un vienmēr man pārskrien aukstas tirpas, iedomājoties, ka varētu viņu zaudēt. Es nespētu dzīvot bez viņa maigajām brūnajām acīm. Bez viņa sarauktās pieres, kad es paziņoju, ka gribu doties medīt, bez viņa brīnišķīgā smaida. Neiespējami.

            Mani joprojām nepamet sajūta, ka mūs visus sagaida kas ļauns. Mani sapņi pārvēršas murgos. Jo vairāk man liekas, ka tuvojas nelaime, jo spilgtāki paliek murgi. Man nevajadzētu eksistēt, bet es eksistēju. Mana eksistence ir bīstama, bet neviens to vēl nenojauš.

 

Kāzas

             Es sēdēju līdzās Džeikobam uz neērta krēsla. Kleita, kuru Alise man izvēlējās, spieda. Man bija grūti nosēdēt mierā. Džeiks man līdzās apslāpēti nosmējās. Viņš bija tērpies brīnišķīgā Armani uzvalkā, kuru Alise viņam bija pasūtījusi. Kad ieraudzīju viņu pie manas mājas durvīm, gandrīz paģību. Atkal sagrozījos. Džeiks klusi nošņācās.

- Nesij, sēdi mierā! Es negribu, ka mana māsa mūs izdzen no šejienes. – viņš smaidot norūca. Pie sevis pasmaidīju. Lai gan ārēji es atgādināju padsmitnieci, kaut kur dziļi iekšā sēdēja mazā Nesija, kas knosās un grib tikt laukā izskraidīties.

            Visas sarunas apklusa un skatieni tika pavērsti nelielajam altārim. Pa eju, kāzu marša pavadībā, lēni soļoja Reičela ar Billiju. Billijs brauca savā ratiņkrēslā, bet Reičela turēja vienu roku uz sava tēva pleca. Nelielajā zālē atskanēja klusi šņuksti. Neviļus pasmaidīju. Džeiks man līdzās klusi noklepojās.

            Pie nelielā altāra Reičelu gaidīja Pols, viņas „likteņa iezīmētais”. Abi staroja aiz laimes un uztraukuma. Džeiks vēl vienu reizi noklepojās. Pavēros uz viņu. Mūsu skatieni sastapās un man aizrāvās elpa. Viņa siltās, brūnās vilka acis lika maniem ceļiem saļimt. Ja es nesēdētu, jau sen atrastos uz grīdas. Es zināju, ko viņš domā. „Nākamie būsim mēs”. Šī doma mani patiesi biedēja. Lēni pastiepos, pieskāros Džeika sejai un domās viņu noskūpstīju. Zināju, ka viņš to redz. Lūpas, kuras es alku noskūpstīt, savilkās smaidā. Bēdīgā un izmisušā smaidā. Es dusmīgi atvilku roku. Viņš nekad mani neļāva sevi skūpstīt uz lūpām. Viņam es joprojām biju mazā Nesija. Lai cik ātri es attīstītos, viņš vienalga palika uzmanīgs.

            Džeiks saņēma manu plaukstu savējā. Es viņam atkal un atkal rādīju savu fantāziju. Pēc piektā skūpsta viņš manu plaukstu atlaida. Es sabozos vēl vairāk.

            Nepamanīju kā beidzās ceremonija, bet atjēdzos tikai tad, kad Džeiks vilka mani uz Billija mājas pusi. Es centos apstāties, bet Džeiks bija stiprāks par mani. Jau nojautu, kas sekos tālāk.

- Vai tu esi traka?- Džeiks man uzšņāca, kad bijām nonākuši viņa garāžā.

            – Jā, es esmu. Skauž?- atcirtu. Džeiks skaļi iesmējās.

            – Nesij, mīļā… saproti, tā nedrīkst…- viņš iesāka.

            – Kāpēc nedrīkst? Tāpēc, ka mans tētis spēj lasīt domas? Tev no viņa ir bail?- es viņu pārtraucu.

            – Nesij, tam nav nekāda sakara ar Edvardu. Viņš ir par mūsu attiecībām. Mīļā… tu vienkārši nenojaut, ko tava māte izdarīs ar mani, ja uzzinās, ka es tev uzmācos.-

            – Džeikob Blek, tu melīgais vilkati! – es iesaucos. Garāžu piedārdināja Džeika skaļie, suņa rejām līdzīgie smiekli. Es pastiepos un piespiedu savas lūpas Džeika vaigam. Viņš mani cieši apskāva un noskūpstīja manu pieri. Es ieelpoju viņa smaržu. Klusi nopūtos un palūkojos savam mīļotajam acīs.

            – Tātad līdz manam pirmajam skūpstam man ir jāgaida vēl ilgi?- es klusi jautāju.

            – Tas ir atkarīgs no tā, cik ilgi ir ilgi. – Džeiks mani piespieda sev tuvāk.

            – Džeik, es zvēru, es to ilgi vairs neizturēšu. Man ir grūti atrasties tavā tuvumā un nevarēt tev pieskarties. –

            – Nesij… Man arī tas ir smagi. Tu nespēj iedomāties! Un tās tavas fantāzija, kuras tu man rādi… Nesij…- Džeiks mani palaida vaļā un apsēdās uz koka kastes. Kaste žēlīgi nočīkstēja. Es noglāstīju viņa gludo vaigu. Savaldīju savas emocijas un devos ārā no garāžas.

            Man nebija jāatskatās, es zināju, ka viņš seko. Pieliku soli. Nonākusi pie mammas mīļākās mašīnas, pagriezos.

            – Nodod laba vēlējumus Reičelai un Polam. Atvainojies manā vietā.- atvēru mašīnas durvis un iesēdos šofera pusē. Uz blakus sēdekļa pamanīju sainīti.

            – Nodod to laimīgajam pārim.- pasviedu dāvanu Džeikam. Aizcirtu durvis un iedarbināju mašīnu. Lielā ātrumā izbraucu uz ceļa.

            Zināju, ka viņš sekos, tāpēc braucu pēc iespējas ātrāk. Emocijas izlauzās un es sāku nevaldāmi raudāt. Strauji nobremzēju. Galvu atspiedu pret stūri un ļāvu asarām vaļu.  Diena, kas bija sākusies tik labi, nu bija sagruvusi. Pēc piecu minūšu histērijas pacēlu galvu. Mājā dega gaisma. „Kā tas var būt? Čārlijs ir kāzās…” pie sevis nodomāju. Atvēru mašīnas durvis. Gaiss bija pilns ar vampīru apbrīnojamo smaržu. Centos noteikt, cik vampīru varētu atrasties mājā. Trīs, četri?

            Daudz nedomādama devos mājas virzienā. Durvis bija vaļā. Nostājos viesistabā un dziļi ieelpoju. Jau nākamajā mirklī man apkārt bija sastājušies četri izsalkuši vampīri.

 

Piedāvājums

             Mierīgi ieelpoju. Galvā izvērtēju situāciju. Četri pret vienu. Man nebija lielas izredzes. Mēģināju sajust Džeiku, bet viņš bija pārāk tālu. Jutu tikai viņa dusmas un sāpes. Es instinktīvi atkāpos uz durvīm. Nemanāmi jakas kabatā sataustīju telefonu un  nosūtīju Alisei S.O.S. ziņu. Pat ja viņa mani neredz savās vīzijās, viņa nojauš, ja man draud briesmas. Manas pēdas Emetam nebūs grūti atrast.

            Sadzirdēju aiz sevis sakustamies vienu no vampīriem. Instinktīvi nostājos aizsardzības pozīcijā.

            – Nu, nu.. Ko es redzu. Edvarda Kalena bioloģiskā meita.- pazīstama balss ierunājās. Pacirtu galvu runātāja virzienā. Šīs acis, šie mati, šī stāja, šī seja…

            – Alek, man jau vajadzēja saprast, ka sajūtu mēslu vaboli.- nošņācu.

            – Vai tā apsveicinās ar senām paziņām? – Aleks sarkastiski jautāja.

            – Tu man neesi nekāds paziņa! Tu mani mēģināji nogalināt, atceries? – nošņācu vēl skaļāk.

            – Tas bija tāds neliels pārpratums.

            – Pārpratums? Ko teiktu Džeina, ja uzzinātu, ka tu tā runā? Starp citu, kur viņa ir? Man likās, ka esat nešķirami.

            Aleka seja satumsa. Viņa acīs kvēloja dusmas. Gaidīju, kad zaudēšu visas savas maņas, bet nekas nenotika.

            – Nav vērts gaidīt, kad es tevi padarīšu nejūtīgu. Āro pavēlēja tev nedarīt pāri. Viņam tevi vajag dzīvu. – Aleks atkal ierunājās.

            – Es dzīva nekur neiešu.- iekliedzos.

            – Cik tu esi spītīga! Tas laikam Kaleniem ir iedzimts.

            – Liec mierā manu ģimeni, dzirdi?

            – Viņiem nekas nedraud… Pagaidām. – Aleks ļauni pasmaidīja. Es ierūcos un metos viņam virsū. Pārējie trīs vampīri mani pārtvēra. Es tiku ieslēgta divos dzelžainos tvērienos.

            – Zini, tu esi tīri izskatīga. Žēl tikai, ka tik spītīga.- Aleks saņēma plaukstās manu seju. Liku viņam ieraudzīt paša nāvi desmit dažādos veidos. Viņš atkal skaļi iesmējās.

            – Mīļā Renezme, kam tu mani baidi ar nāvi, ja es jau tāpat esmu miris? – uzgriezis man muguru, Aleks teica.

            – Tu pretīgā dēle!- iekliedzos.

            – Vilkaču terminoloģija. Tātad tu joprojām esi kopā ar to suni? Kā viņu sauca? Ak, jā, Džeikobs Bleks.

            – Liec viņu mierā!

            – Es tev izteikšu piedāvājumu. Tu apdomāsi pievienošanos Voltūru klanam un mēs atstāsim dzīvu tavu klēpja sunīti. Tu zini, kas notiks, ja atteiksies.

            – Nemūžam! Tad jau labāk degt elles ugunīs!

            – Tu degsi, dārgā, tāpat kā mēs visi.- Aleks pavērās manās acīs un tad turpināja.

            – Nekad neesmu redzējis kādu ar tik skaistām acīm… Uzklausi manu padomu, pievienojies mums! Tev tiek dots mēnesis.

            Aleks pamāja saviem pavadoņiem. Jau pēc brīža es gulēju uz grīdas. Piecēlos sēdus. Mans telefons sāka zvanīt.

-         Klausos.

- Renezme! Kas noticis? Emets nevar uziet tavas pēdas. Vai man pateikt Bellai un Edvardam, lai iet tev palīgā? – Alise kosmiskā ātrumā nobēra.

- Alise, viss kārtībā… Es tikai… sastrīdējos ar Džeiku…- meloju.

- Jau atkal par to pašu? Mīļā, gan viņš atkusīs.

- Nu, ja tu tā saki. Klau, pasaki mammai un tētim, ka es nakšņošu pie Čārlija.

- Ar tevi tiešām viss ir kārtībā?

- Protams, kāpēc lai nebūtu? Tu zini, kāds ir Džeiks. Gan viņš drīz atvainosies.

- Sargi sevi, Renezme.

- Protams.

Nometu telefonu uz grīdas. Domas šaudījās kā pingponga bumbiņas pa manu galvu. „Jāaizsargā Čārlijs… Jāaizsargā Džeiks… Jāaizsargā ģimene…” Apsvēru iespēju visu izstāstīt mammai un tētim, iespējams viņi spētu aizsargāt Džeiku un paši sevi.

Mēnesis. Man ir viens mēnesis. Es varu nolemt mūs visus nāvei, vai arī nolemt sevi mūžīgām mokām. Piecēlos kājās un ļoti lēni devos augšup pa kāpnēm. Mammas vecā istaba nu bija mana. Čārlijam patika vakari, kad mēs sēdējām virtuvē un dzērām kakao. Tā kā pavadīju pie Čārlija nedēļas nogales, vecais mammas skapis bija pilns ar manām drēbēm. Veikli izlīdu no dārgās, bet tomēr tik neērtās kleitas. No skapja apakšas izvilku saplēstus džinsus un vienu no Džeika t-krekliem.

Vannas istabā aplūkoju sevi spogulī. Acis apsārtušas, tuša mazliet notecējusi. Atgriezu auksto ūdens krānu un sāku mazgāt seju. Centos nedomāt par Aleku. „Mēnesis.” man atkal un atkal galvā skanēja šis vārds. Vēlreiz aplūkoju sevi spogulī. Es jau tagad ienīdu sevi. Lai kādu lēmumu es pieņemtu, kāds cietīs. Tikai vienā gadījumā visa mana ģimene, bet otrā tikai es… Un Džeiks. Nikni novērsos no spoguļa.

Dzirdēju, kā Čārlija vecā mašīna nobremzē uz ceļa. Skaitīju līdzi, cik daudz soļu viņš sper, lai nokļūtu mājā.

- Renezme, mīļā? Vai tu esi nomodā?- Čārlijs sauca.

- Jā! Es tūlīt būšu lejā.- iemetu savu kleitu skapī. Zināju, ka Alise man ādu pār acīm pārvilks, bet man bija vienalga.

- Kur tu pēc ceremonijas pazudi? Džeiks klaiņoja apkārt kā pūķis, kam kāds uzkāpis uz astes.- Čārlijs, liedams kakao palielā krūzē, jautāja.

            – Es nejutos visai labi.- noliecos pāri savai kakao krūzei.

            – Atkal nesaskaņas? Kāpēc jūs abi nevarētu uzvesties kā normāli pusaudži?

            – Tāpēc, ka mēs neesam normāli. Tu taču zini, Čārlij.

            – Neatgādini man. Tā aina vēl tagad mani moka murgos.

            Vārgi pasmaidīju.

            – Ar normāliem pusaudžiem es biju domājis, ka jums vajag izbaudīt savas jūtas.

            – Nu jau tu izklausies kā doktors Fils. Un mamma uzskata, ka tev ir neērti par to runāt.

            – Cilvēki mainās. Bet tagad doktors Fils liek tev iet gulēt.

            – Cik viņš tomēr ļauns!

            – Džeiks?

            – Nē, doktors Fils.- mani vārdi sasmīdināja Čārliju.

            Noskūpstīju Čārlija pieri un ieelpoju viņa brīnišķīgo cilvēka asiņu smaržu.

            – Dusi saldi, Renezme.

            – Saldus sapņus, Čārlij.

            Veikli uzskrēju pa trepēm un iemetos mammas vecajā gultā. Novilku saplēstos džinsus un pārlidināju tos pāri istabai. Ieritinājos Džeika lielajā kreklā. Tas joprojām smaržoja pēc viņa karstās ādas. Dziļi ieelpoju un jau nākamajā brīdī slīgu miegā.

            Mani iztrūcināja akmentiņš, kas triecās pret logu. Ne tik spēcīgi, lai sasistu rūti, bet pietiekami, lai troksnis mani pamodinātu.

18 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)