„Bet es tikko stāstīju Renē, ka tu nekad neesi palicis pie manis pa nakti! Un ko teiks Čārlijs? Kas tagad notiks?”
Edvards ar maigumu manī paskatījās un teica: ”Bella, viss būs labi, mūsu bērns augs tāpat kā citi, un viss būs kārtībā! Dzīve gan būs savādāka niekā agrāk, taču mēs tiksim galā!” Viņš mani maigi apskava un noskūpstīja. Par laimi, tagad vismaz man nebija jādomā par elpošanu.

„Kārlails vēlas ar tevi aprunāties. Patiesībā, ar mums abiem. Cik vien drīz iespējams.” Edvards ar dompilnām acīm un mulsumu skatījās man acīs. Mēs abi bijām apjukuši, apmulsuši, pārsteigti.

„Edvard, tu pats teici, ka Kārlails tā tikai domā, nevis, ka tā ir, vai ne?”
„Tiesa, tāpēc mums vajadzētu ar viņu aprunāties pēc iespējas ātrāk.”
„Laiks iet atpakaļ pie mammas un Fila.” Es ar mokām izrunāju Renē vārdu. Nepietika ar to, ka jācīnās pašai ar sevi, lai neizdarītu nevienu kļūdu viņu priekšā. Vēl man ir jāmelo un jāizskatās laimīgai! Un vēl tas Kārlaila pieņēmums… Tajā pašā naktī mēs ar Edvardu devāmies pie Karlaila. Es varēju just, ka Edvards ir sasprindzis.
Bet manī bija tik patīkama sajūta – pat ja es biju nedaudz nobijusies, tomēr arī neizskaidrojami laimīga. Tā nu mēs apsēdāmies pie virtuves galda noklausījāmies, ko Kārlails gribēja mums teikt:

“Ja es pareizi saprotu, ” Kārlails iesaka, “jūs bijāt tuvi vienu reizi pirms pārvēršanas.”
“Jā.” Mēs ar Edvardu atbildējām reizē.
“Un tev paliek slikti no asiņu smaržas.”
“Jā.”
“Garastāvokļa svārstības?”
“Dažreiz, bet tā tam ir jābūt, vai ne? Nu, jaundzimušam vampīram?”
“Nu jā, bet ņemot vērā, ka tu esi tik savaldīga, tas neizskatās īstais iemesls”
Edvards pasteidzās pirmais : “Tu domā, ka Bella ir stāvoklī. Bet viņas ķermenis taču NEVAR pārvērsties un piemēroties bērnam!”
Kārlails: “Edvard, man ir teorija, ka Bellai bērns varētu būt tāpēc, ka viņa ir jaundzimušais, un ka tas izaugs.”

„Un kā, lai mēs pārbaudām, ka Tavas aizdomas ir patiesas?”Bailīgi vaicāju.

„To var pārbaudīt ultrasonogrāfijā. Tikai ultrasonogrāfijā tu pati nebūsi redzama, tu esi miris cilvēks ka visi vampīri!” Kārlails atbildēja. Taču es vēl joprojām biju uztraukta un jautāju:

 „Bet ko mēs darīsim, ja man BŪS bērns? Viņš vai viņa augs normāli? Kas viņš būs –  vampīrs vai cilvēks, vai kaut kas pa vidu?”

Kārlails teica: „Varētu būt, ka viņš būs kaut kas pa vidu, jo tagad tu esi vampīrs, bet, kad jūs bijāt tuvāki, tu biji cilvēks.”

„Kā es to paskaidrošu mammai?” Es pēkšņā apjausmā iesaucos. Tad ierunājās Edvards:

„Stāstīsim taisnību, jo tāpat tu to nevarēsi noslēpt!”

 ”Es nesaprotu! Mans ķermenis nevar mainīties, bet bērnam ir jāaug! Tas ir nereāli.” Es pateicu. Vairs nezināju, kas būtu labāk. Ļaut bērnam augt, bet tad mans ķermenis varētu viņu traumēt un neļaut augt, vai dabūt to ārā, kamēr vēl nav par vēlu.
“Kārlail, kādas ir iespējas bērnam manī augt?”
Viņš nesaprata manu domu, tāpēc es ātri izskaidroju.
“Hmm. Nebiju iedomājies par to no tāda skata punkta. Man šķiet, ka labāk viņam un tev būs ja… Ja viņa vispār nebūs. Piedod, Bella, bet tu pati taču to saproti?! Viņš pat augt tevī nevar! Tavs ķermenis ir pārstājis darboties, tu esi kā mirusi! Bērnam vajag siltumu, un, kur izplesties, bet tu nevari dot ne vienu ne otru. Piedod, bet man šķiet, ka bērns vairs pat ilgi nedzīvos, jo tas reāli nav iespējams, par cilvēku tevi padarīt vairs nevar. Piedod, Bella, vienīgā iespēja ir bērnu no tevis izņemt, bet es pat nezinu, kā lai to izdara! Tavs ķermenis ir tēraudciets. Tiešām, Bella, man ļoti žēl.” Kārlails ar skumju noti sacīja.
“Kārlailam taisnība, Bella, tas nebūs iespējams. Bērns pārstās dzīvot. ” Sacīja Edvards.
“Bet, ja nu tas nav parasts bērns? Ja nu tas ir vampīrs? Vai tad viņš spētu dzīvot?” Es pārbijusies izdvesu.
“Tads spētu, bet, kā mēs dabūsim viņu no tevis ārā? Tas nav iespējams. Tavu ādu var uzplēst tikai cits vampīrs.” Kārlails iesāka.
“Nu labi, tad Edvards vai kāds cits uzplēsīs ādu, izņems bērnu, un tad mana āda atkal saaugs. Vai tad tā nav? Vampīra āda saaug, ja to nesadedzina.”
“Vispār, Edvard, Bellai ir laba doma… Bet, ja nu bērns ir cilvēks? Viņš vai viņa Bellas ķermenī var arī nosmakt!” Kārlails sāpju pilnā balsī sacīja.
“Mēs taču varam mēģināt.” Es cerīgi ierunājos, “Tas galu galā ir mūsu bērns, Edvard!”
Edvards satvēra manu roku un klusi izdvesa “Bella, nav jau tā, ka es nevēlētos mūsu bērnu, bet par visu pasaulē man svarīgāka esi tu. ”

”Edvard, ‘” es iesaucos, “es zinu. Saproti, es mīlu jūs abus, gan tevi, gan bērnu. Mums ir jāmēģina!”

Edvards padevās. “Jā. Tev ir taisnība. Jāmēģina. Tu sadzīsi, un nevar taču zināt, vai vispār bērns var tev nodarīt pāri! Tas jādara tagad.”
“Pagaidi, Edvard! Bet ja nu viņš vēl ir glābjams? Varbūt inkubators?” Kārlails iesāka, bet Edvards jau dzirdēja viņa domu līdz galam:” Labi, Kārlail. Tad rīt. Manis pēc zodz, ja citādi nevar. Vēlāk atstāsim anonīmu ziedojumu vai ko tamlīdzīgu.” Tatad rīt izšķirsies mana bērna un mans liktenis.
“Labāk neteikt Renē. Nedomāju, ka viņai kas būtu jāzina, pirms mēs paši visu nezinām.” Es noteicu.
“Runājot par Renē, tev laiks atgriezties.” Edvards teica un mani noskūpstīja tā, ka es būtu pilnīgi bez elpas, ja vien būtu cilvēks. Nu tad tagad jātēlo mammai. Es atgriezos savā istabā stundu pirms mamma ienāca pie manis. Viņai bija kas sakāms: “Bella, man tev ir priecīga ziņa!” Viņa ar slēptām bailēm un entuziasmu sāka.

”Filam piedāvāja uz kādu laiku atpūsties no spēlēm, un mēs nolēmām, ka padzīvosim šeit! Bella, vai nav jauki? Mēs ar Filu, Čārliju un tevi vienā mājā!”
Es noraizējusies paskatījos uz viņu: ” Mammu, vai tu tiešām gribi kādu laiciņu dzīvot Forksā? Tev taču te riebjas! ”
”Bella,” mamma iesaucās” Vai tu nemaz par to nepriecājies?”
Es sāku apsvērt pareizākos atbildes variantus, kad pēkšņi atvērās istabas durvis un ienāca Edvards. „Bella, mīļā, man tev ir jāsaka viena ļoti svarīga lieta. Divatā.”

Renē nopūtusies izgāja pa durvīm.
”Bella,” viņš teica, ”mums jāaizbrauc no Forksas, kamēr tava māte ar Filu būs šeit. Es zinu, ka tev tas ir grūti, bet viņu drošības dēļ mums jau rīt jābrauc uz Aļasku! Kārlails būs ļoti dusmīgs ja tā nedarīsim, viņš tiešām uztraucas.”
”Edvard, paklausies, es palikšu šeit, es nevaru.”
“Nē, Bella,” viņš klusi ierūcās ”saproti arī mūs visus. Kas notiks, ja tu pieplaksi pie kakla mātei vai Filam? Es zinu, ka tu to sev nepiedosi, BET tu esi jauns vampīrs! Tu pati neizproti, cik bīstama esi visiem. Un… padomā arī par bērniņu, Bella. Tev būs jāiestāsta savai mātei kaut kas ļoti pārliecinoši ticams.”
“Vai tev ir kāda doma, Edvard? ”
“Amm, vispār jā… Mēs varētu Renē pateikt, ka dodamies uz Aļaskas universitāti izmēģinājuma programmā. Un tas nav atliekams. Tas dotu laiku mums un Renē, lai pagūtu  izrunāt ar tevi visu, ko vēlējās. Padzīvošana šeit bija tikai iegansts, lai viņa saņemtos. Un viņa tev lasīja lekciju par bērniem!”
“Ko?” Es pārtraucu Edvardu. ” Ir kaut kas, ko nezinu?”
“Jā. Un man liekas, ka, ņemot vērā tavas garastāvokļa svārstības, tas tev ir jāizstāsta tagad. Lai tevi sagatavotu.” Viņš nopūtās. „Renē ir… stāvoklī. Arī.”
“KO?!” Es sāku ārdīties. Labi, ka man to pateica Edvards, jo mans dators jau bija nelietojams.
Edvards mani satvēra:” Renē jau ir saņēmusies un ir ceļā pie tevis. Sagatavojies!” Un viņš aizskrēja pa logu. Tas man atgādināja lavīšanos pie manis, kad vēl biju cilvēks. Man sākās nevaldāma šoka lēkme. Es nezinu, kā viņai to pateikt, jo pirms tam sarunā par mani un Edvardu biju melojusi. Es nezināju, ko darīt. Izliecos pa logu un saucu Edvardu. Tai pašā bridi man aiz muguras atvērās durvis un tā bija Renē!
„Vai varu ar Tevi mazliet aprunāties, Bella?”
„Jā, protams.” Mēs abas apsēdāmies uz gultas un viņa sāka:
„Atceries, kad es Tev teicu par bērniem?”
„Jā, kā gan to var aizmirst.”
„Nu, lūk,… runa arī tagad būs par bērniem.” Viņa nedaudz stomījās. Es viņu nedaudz iedrošināju, lai izrādītu interesi par viņas sakāmo, lai gan skaidri zināju, ko viņa grib man teikt.
„Mammu, droši saki, kas Tev uz sirds.”
„Ārprāts, es nezināju, ka to ir tik grūti pateikt! Es gaidu bērniņu, Bella. Jau 4 mēneši. Drīz parādīsies vēders, un es gribēju, lai tu to zini. Tev būs māsiņa vai brālītis!” Viņa pateica un nedroši uzsmaidīja.
Manā galvā atkal sākās panikas lēkme, un, ja es būtu viena, šīs sienas te vairs nebūtu.
“Nu, ko teiksi, Bella? Tev viss kārtībā?” Es biju aizmirsusi elpot.
“Jā, mammu. Viss ir labi. Tas ir mazliet negaidīti… Vai Fils zina?” Tas bija vienīgais jautājums, ko varēju izstomīt, lai nesāktu kliegt.
“Viņš…”
“NEZINA? Mamma! Tev viņam jāpasaka! Viņš taču būs tēvs! ” Es biju sākusi runāt par ātru un nedaudz par skaļu.
“Bella! Lēnāk! Es viņam pateikšu. Šodien. Bet tu neko nesaki Čārlijam, labi?”
“Labi, mammu. Tagad man vajag aizbraukt līdz Edvardam. Mēs brauksim uz Aļaskas universitāti izpētīt mācību iespējas. Uz kādu nedēļu. Tev taču nav nekas pretī?”
“Labi. Brauc. Izklaidējies.”
Es izgāju no istabas. Iekāpu mašīnā un aizbraucu līdz pagriezienam, kur mana mašīna no mājas loga nebija redzama. Tad es metos skriet. Pie Kaleniem viss jau bija sagatavots. Dzīvojamā istaba izskatījās pēc operācijas zāles. Pa vidu, dīvāna vietā, atradās balta gulta, blakus gultai bija inkubators un galds, uz kura stāvēja ļoti daudz dvieļu un silta ūdens.Ja es spētu noģībt, es to noteikti izdarītu! Dzīvojamā istaba bija pārvērsta dzemdību palātā! Es dziļi ieelpoju, un sapratu, tagad vai nekad.
“Edvard, es esmu gatava. Izdarām to ātrāk, kamēr bērns vēl elpo.” Es ierunājos.
“Bella, bez bažām. Man ir jauna teorija. Ja jau bērns nenomira, kad tu pārvērties par vampīru, tad, manuprāt, šis bērns ir īpašs. Viņš ir pusvampīrs-puscilvēks, ja ne pilnīgi vampīrs.” Kārlails iesāka.
“Labi, Kārlail, bet tas neko nemaina. Darām to ātrāk!” Es teicu jau satrauktāk.
“Labi, Bella, apgulies. Lai gan tu esi vampīrs, kad mēs tev atplēsīsim ādu, tu jutīsi sāpes. Tās nebūs lielas sāpes, jo āda ātri atjaunosies, bet nebūs arī ļoti patīkami. Sajūta būs tāda, ka kāds tev ādā iegrieztu ar nazi un tad šūtu to ciet. Tu saprati?” Kārlails vaicāja.
“Jā, lai notiek. Ātrāk, kamēr bērns vēl elpo!” Es pēdējo reizi teicu.

16 komentāri