(Nezinu, vai šim darbiņam ir gaidāms turpinājums. Ceru, autore pati pateiks… Bet tas, ka tas ir turpinājums Rītausmai, ir nenoliedzami. Niive)

 No piekrastes puses, sudrabainajā mēness gaismā ievizēdamies, mākoņi lēnām slīdēdami, savilkās aizvien biezāki.

 Tālumā dzirdu apslāpētas skaņas. Sienāžu čīgāšanu, zāles rasas pilienus, lapu šalkšanu, domādama par to, ka Dabas balss izraisa vairāk emociju, nekā netālu dzirdamās mašīnu riepu skaņas.

 Es vairs nejūtu laiku. Neatkārtojamā kaislē pavadot naktis, es vairs nejūtu, kad pienāk diena. Dienas aiziet, it kā nebijušas.

 Ģimene ir mirkļa attālumā. Abi sadevušies rokās, mēs devāmies pie tās. Iegājuši mājās, kā allaž ar Ezmi apmaināmies smaidiem un padodam labrītu. Pēc tam apsēžos atzveltnī, kas laika gaitā ieguvis mana ķermeņa apveidus. Alise garāmejot pieskaras manam plecam un pasmaida. Diez ko tas nozīme? Mirkli lūkojos viņai nopakaļ, taču viņa neatbild manam jautājošam skatienam.

 Sev aiz muguras dzirdu soļus. Mans mīļotais pienāk klāt un ar delnu noglāsta man vaigu. Tas ir pārāk patīkami, lai būtu īstenība, bet esmu no visas savas dziļākās būtības pateicīga, kad tas viss ir pa īstam. Visas šīs sajūtas, kas liek man aizmirsties.

 Sāku pārdomāt savu dzīvi. To nav viegli aprakstīt. Tik daudz kas ir noticis un, tik daudz kam vēl ir jānotiek.

 Es nesūdzos par ceļu, kuru izvēlējos iet. Tas būtu nepiedodami, ja sūdzētos, jo jaunajā dzīvē viss ir tā, kā tam ir jābūt – brīnišķīgi. Es nesūdzos par to, kur ceļš mani vēl aizvedīs, jo vienmēr zināšu, ka ceļš, kuru izvēlējos, ir pareizais un neko es mainīt nevēlētos.

Manā dzīvē būtu netaisni neticēt brīnumiem, lai cik neticami tie liktos. Tagad jāsaka, ka ticu visam.

Tā nu atkal, tāpat kā katru dienu, es apsveru iespējas, kādas mums vēl tiks dotas.

Un diez kā beigsies šis stāsts?

Tam ir jābeidzas laimīgi.

Un var būt, var taču būt, ka tā arī notiks…

 Print This Post

0 komentāru