Pienāks krēsla,
Tu – tik neatvairāms un kvēls,
Mans īstais un vienīgais,
Pasaku tēls.
Nav vajadzīgs princis vai balts zirgs,
Tikai es, tu un tava auguma bālais tēls.

Brīžiem es grimstu tavās skavās,
Bet dažkārt krītu, jo nespēju to izturēt.
Tu nāc un ej,
Un tomēr atgriezies.
Kāda tam ir jēga?
Nāc un paliec šeit kā sāga.

Tu man esi ūdens,
Mana dzīve,
Mana saule,
Mana mīlestība.
Kaut varbūt tu, tāds maigs un jūtīgs,
Nevēlies mani pamest,
Bet vajag..

Varbūt nē,
Nu tad nospēlē.
Nospēlē vēl reizi man šo dziesmu,
Šo tik neparasto šūpuļdziesmu,
Iemidzini mani kvēli
Vienmēr un visbeidzot,
Uz mūžu.

Dzejolis no Bellas Edvardam.

Sacerēja – Bea- / Beatrise/