Galerija
joki13 rob_wallpaper1 banner_2_by_gaby_mix x_ci9n9lcrusphysf1pedg normal_2 oct15th11-1 kristen2 bite-me 0202
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Stāsts par Viņiem abiem

Iespēju un apstākļu virpulis nekad nebeigs tramdīt prātu.. kaut spētu es kontrolēt to daļu, kas man ne vienmēr ļauj rimti eksistēt. Domu mudžeklis, murčkulis.. viena vīzija nosedz iepriekšējo, un pēc mirkļa jau piemirsies tās burvīgums. Un tā nebeidzami, mūžīgi mainīgi sajaucas, un sajūk īstais un zaudētais, iespējamais un izsapņotais, nepiepildītais, kārotais, iegūstamais. Mazliet lēnāk, mazliet vairāk pilnmetrāžas.. tikai tik daudz, lai varētu vēlāk par to rakstīt, nedaudz apcerēt, piemērīt.. lai cik neticama tā būtu, doma nebūtībā izirusī. Radīt kārtējo stāstu…

 Pirms sāku savu stāstu, vēlējos pateikt, ka neesmu sāgas fans tā klasiskajā interpretācijā. Jā, esmu lasījusi visas izdotās grāmatas, esmu redzējusi arī abas filmas… Un, ne reizi vien. Stāsts ir fantastiski aizraujošs, un tomēr ne tāds, kādu vēlētos es. Lasot to, ik mirkli mana fantāzija gāja savu ceļu, manas domas rakstīja citu stāstu.. savādāku, brīžiem pilnīgāku, vairāk cilvēcīgu, piemērotāku mūsu vidienei. Tādēļ, pārlasot visus iesūtītos darbiņus, un nesastopot domas, kas līdzinātos manām, nolēmu paust savu viedokli mazā epizodē, kura manī radās lasot ”Jauns mēness”. Piebildīšu, ka absolūts favorīts starp stāsta tēliem man ir Džeikobs. Šī mazā epizode, kā kadrs, kā apjausma, ir mana versija par to, kādām vajadzētu būt Bello emocijām brīdī, kad viņa atrod.. sev pretī divas saules (metaforiski).. lielu.. un virs tās mazāku. Sevi. Sevi tajā mazajā. Mazāka, jaunāka, nesen radīta.. Un lielajā? Lielo, šķiet, pazīstam jau sen… kaut nu tik to pirmoreiz ieraudzīja.. tieši tādu. Pirmo reizi. Skatoties tajās abās, un domājot par sevi saulē. Tā lielā viņu gaida pievienojamies, es zinu. Meklējot to pļavās, meklējot to purvos, meklējot to starp mūriem bieziem, uz bruģa karstā, meklējot to ļaužu tuksnesī.. bet atrodot šeit.. Starp saviem kokiem, blakus vējam un mieram, un dučiem enerģiju, dabā – savā… Atrod to šeit. Es zinu.. vēl mirklis.. vēl soļi.. un tās satiksies. Un tad saplūdīs vienā veselā. Un tad viss zem šīs saules tiks rakstīts ar vienu un to pašu roku. Tā zīmēs savu ceļu virs plašās jūras.. līdz pat krastam, atduroties un atstarojoties pret smalkiem smilšu graudiņiem, radīs simtiem kristālisku zibšņu.. Un kā viena vesela tad aizslīdēs saplūstot ūdens vieglajās vakara šūpās. Un ikviens tad redzot viņu gribēs atdot.. sevi. Sevi visu. Starp pagātni un nākotni tad mirklis šis viens būs pati pilnība. Jūtas, emocijas, prāts, netveramais sapnis, kārtējā sagadīšanās…

Lūdzu, mans stāsts par Viņiem abiem. Bez Edvarda līdzdalības .

”Viņa kā nenotverama meža pūces spalva, vēsmu skarta, nosēžas visbrīnišķīgākajā vietā… vismaz tobrīd tā šķiet. Visapkārt plešas rudzu lauks. Sienāži sisina, gaiss tvanīgi iesūcas matos, auduma kārtās un ādā. Sanošie, plūstošie labības stiebri vēja vadīti veido šalkojošu salmu jūru. Smalkie stiebriņi viens gar otru vijas un tveroties ķeras, saķeras, atlaižas, piekļaujas. Pārmēru kustīgi. Nemiers dabiskuma plūdumā un saskaņā. Viņa, vērojot šo nenovēršamo norisi, pamazām sāk apjaust par sevī izrautajiem caurumiem, pati neapzināti tverot katru mazāko stiebriņu, lai tukšumus aizpildītu. Nedaudz saistvielas, nedaudz mālu, un saules svelmes. Sakalst masa atstājot sasprēgājušas vagas. Viņa, kā daļa saules, klīst uz mūžīgi zaļojošā meža pusi, lai patvertos ēnās, veldzētu sakarsušo miesu pret sūnām apaugušajiem akmeņiem. Kaut kur tālumā putekļu mutuļi virs vientuļi pamestā grants ceļa uz brīdi saista skatienu. Viņa noskatās kā gaišbrūnā masa ar vēja palīdzību tiek nosēdināta pār rudzu stiebriem padarot tos vēl samtainākus; kaut netīri, tie tomēr ir tik kņudinoši patīkami.. Viņa lēni slīd meža virzienā, vējš nemanāmi ielaužas starp viņas ādu un plandošo balto lina kleitu. Kuplo, vieglo, pelēkām kokvilnas mežģīnēm apšūto apakšsvārku daudzslāņainība sajaucas, uz mirkli vējš paceļ tos virpuļos atsedzot viņas dzidri baltos stilbus. Rokas necenšas svārkus pieglaust kājām, tās ar smalkajiem pirkstiem velkot pār horizontu, veido kustību kustībā. Vējš un pretestība. Kustība un šūpas. Sarkanie nagi tik ļoti izceļas uz zili smilšainā fona, tikpat ļoti, kā viņas sarkanās, aicinošās lūpas pret bālo sejas un kakla ādu… viegli pavērtas ļauj izplūst saldajai dvesmai, lai tā sajauktos ar tveicīgo gaisu. Kājas ieautas gaišās bezpapēžu zamšādas kurpītēs, krāsa ir tik pat silta kā sakarsētā zeme; zem soļiem noknakšķ lūstošie stiebriņi. Viņa paceļ skatienu un elpa aizraujas.. neaptveramā sarkanuma priekšā. Magoņu smalkums un to ziedu vienkāršums dvēselei liek pildīties neizturama smaguma, tā pazūd tumsā.. aizvējo kopā ar rudzu un magoņu neaptveramo saskaņu. Viņa tur tā stāv ilgi, sirds pukst kā pārlieku steidzīgs pulkstenis.. ilgi.. mūžību. Kaut kas trūkst, tik ļoti kā plaukstošs pavasaris. Aizmiglotām acīm viņa veras magonēs, elpojot smagi, izjūtot ik sekundi pilnīgumā..
Viņš stāvot magoņlauka pretējā pusē vēro viņu.. mazu, gaišu, plandošā, kuplā kleitā starp magoņziediem.. noslēpumainu, iederīgu, savu daļu no veseluma. Sapņains skatiens acīs, kas tumšo skropstu ieskautas no attāluma izskatās brūnas, tomēr ieskatoties vērīgāk var redzēt, ka tās ir zaļas, ruduma ieskautas. Attālums starp viņiem ir nemanāmi sarucis. Viņa ir tik ļoti apburta, ka nav pamanījusi sev kādu tuvojamies.
Smaga elpa. Absolūts pretstats. Vara krāsas āda pret bālo dzidrumu. Milzīgs spēka un auguma pārsvars. Harizma, ķīmija.. skudriņas pār skaustu, starp lāpstiņām.. gar sāniem satiekas vēderā. Un, šķiet, vagas starp un ap sakaltušā māla-salmu masu ir aizpildītas… Gandrīz melnie mati krīt pāri viņa šaurajām, tumšbrūnajām acīm, paslēptām zem tumšām, biezām uzacīm, un tik pat tumšām skropstām, kā netverams un neapturams magnēts velk mani aizvien tuvāk…. saules mirdzums manās acīs. Samtaini aizsmakusī, dobjā balss: ”..un, kad saule tajās iespīd, tad var redzēt dzintarkrāsas lāsumiņus.. Nāc..” Šķelmīgs skatiens, un viņš pasniedz man pretī savu spēcīgo roku. Tik tuvu nekad neviens nav bijis… Kā saldais krējums kafijā.. Nespēju pretoties, man vajag.. viņu. Pilnīgu pretstatu.. gaišā āda pret tumšo, saulē izbalējušie mati pret kraukļa melnumu, rudās acis pret piesātināto riekstbrūno, spēks pret vājumu, maigums pret pārsvaru. Tik tuvu.. viņa labā roka turot manu slaido kalu, ar īkšķi paceļ manu zodu.. Kārdinoši pilnīgās lūpas pret spēcīgu, skaistu muti… maigu, gana uzstājīgu.. baudkāru un gardu.
Starp rudziem un magonēm, starp zili baltu tauriņspārnu vēdām paliekam pretstatu vienojošajos elementos.. ziņkārē, ķīmijā un pilnībā.. kustība kustībā. Vējš un pretestība. Un sirds apstājas uz brīdi; par maz gaisa, par maz realitātes klātbūtnes. Meža pūces spalvu vējš aizpūš pāri rudzu-magoņu laukam, atpakaļ mūžīgi zaļojošajā mežā, pār izspīlētajām koku saknēm, pār apsūnojušajiem akmeņiem, vēsiem un veldzējošiem…zaļiem. Skan virtuozas akustiskās ģitāras skaņas, vairākas vijoles, basģitāra, samtaini aizsmakusi sieviešu balss.. varbūt Satellite Heart..”

 

Paldies par pacietību,

Ar labu.
ZeMaLee

0 komentāru

  • Lana teica:

    Ja tas būtu stāsts par diviem parastiem jauniešiem,viss ok.Bet stāsts ir par Bellu un vilkati Džeikobu.Kas ar viņiem notiek pēc 60 gadiem? Ja Tu esi izlasījusi visas grāmatas,kā Tu vari nevēlēt Bellai to laimi kopā ar Edvardu un Renezmi?Tavs stāsts ir tikai šodiena,kurā ir labi,bet nav nākotnes.

  • ZeMaLee teica:

    Lana, bet tas jau arī bija domāts kā mirklis… ”Starp pagātni un nākotni tad mirklis šis viens būs pati pilnība.” Bez nepieciešamības skatīties nākotnē. Tāda kā epizode :)
    Es nerakstu grāmatu; tā bija viena no tūkstoš vīzijām, kas manī raisījās lasot; šī etīde atspoguļoja manas emocijas posmā, kad Bellai ir iespēja ”dzīvot”. Turpinot lasīt sāgu, manī sekoja citas epizodes. Nosūtot savu darbu, es sūtīju savas tā brīža sajūtas. Domāju, ka ar to arī viss ir izteikts. Nav nepieciešamības analizēt un meklēt dziļāku jēgu, nevajag vilkt tik ciešas paralēles ar orģināldarbu :)

  • vampiriņš :D teica:

    man tiešām patika. bija jauki istēloties mirkli… džeikobs un bella- abi tik atšķirīgi, bet saderīgi starp spilkti sarkanām magonēm un maigi brūniem labbas laukiem. tiešām jauks darbiņs. :)

Komentēt

(Spamcheck Enabled)