Galerija
FP_IMAGE_5133819/FP_SET_5133348 ew92 576 pattinsonlife-7-1 5 mysuperlamepic_fd9c95e6038589fe104f37a1764b1272 scan8 20_10_200973849_bmp 57
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Kas ir Krēslas spožums?

Šis raksts ir ņemts no kristīga rakstura vietnes Christianity Today, no tā vien top skaidrs, ka šis ir kristīga cilvēka viedoklis par Krēslu. Atzīšos, ka no šīm lietām stāvu visai tālu un man nācās krietni papūlēties, lai atrastu visus atbilstošos citātus no Bībeles, tāpēc ceru, ka nekur neesmu kļūdījusies :) Bet man likās, ka tas ir tā vērts, jo dažas domas mani uzrunāja…  Galu galā – ir tik interesanti izzināt dažādus, pat ļoti atšķirīgus viedokļus, jo ne velti mūsu pasaule ir tik bagāta un plaša!

(Es netulkoju divas pēdējās rindkopas, jo tās saturēja īsu mācībstundu kristīgajās zinātnēs – pilns ar pamācībām un jautājumiem individuālajam darbam ar Bībeli.)

Paldies, Amēlija, par linku! 

Kas ir Krēslas spožums?

Steisija Lingl (Stacey Lingle)

 Tā ir tipiska romantiskā mīla. Zēns satiekas ar meiteni. Zēns un meitene iemīlas viens otrā. Apstākļi viņus izšķir. Viņi pārvar apstākļus. Laimīgi mūžīgi mūžos.  

Tikai ne vampīriem. Un vilkačiem.

Labi, varbūt Krēslas Sāga nav nemaz tik tipiska. Īpaši ņemot vērā, ka visas četras grāmatas kļuvušas par visietekmīgāko popkultūras fenomenu kopš Harija Potera laikiem. Tipiskās tīņu mīlestības grāmatas neizsauc šāda veida sekas. Krēslā neapšaubāmi ir kaut kas atšķirīgs.

Es paņēmu pirmo grāmatu vairāk ziņkārības dzīta, lai saprastu, par ko mani draugi tā trako. Atklāti sakot, pirmais, ko es meklēju grāmatās, ir labs stāsts.

Pēc visu četru grāmatu – Krēsla, Jauns Mēness, Aptumsums un Rītausma – izlasīšanas, es sāku pārdomāt lasīto. Ko es varētu paņemt no šīm grāmatām? Ko tās saka par Dievu, dzīvi un mīlestību? Vairāk nekā 2300 lappusēs ir daudz ko konspektēt. Kuras ir galvenās Krēslas idejas un viedokļi? Man kā kristietei īpaši svarīgas šķita dažas. 

 Mīlestība

 Bella un Edvards atklāj mums romantisko mīlestību, kas ir spēcīga, kaislīga un ideāla. Viņi ir gatavi ziedot visu viens otra labā. Viņi vienmēr cenšas rīkoties otra labā. Viņi mēģina vienmēr būt viens otram tuvumā. Viņu lielākās nesaskaņas slēpjas tajā, vai Bellai vajadzētu vai nevajadzētu kļūt par vampīru: viņa vēlas pavadīt mūžību kopā ar Edvardu, bet viņš negrib, lai Bella atdotu savu cilvēcību viņa dēļ.  Tas ļoti atšķiras no vairuma jaunu pāru cīniņiem.

Bellas un Edvarda attiecības patiesībā ir labs piemērs tam, ko Bībele atzīst par īstu mīlestību. Padomā par Bībelē teikto: „Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir lēnprātīga” (1. Korintiešu 13:4); „Nav nekā augstāka mīlestībā, kā atdot savu dzīvi sava drauga labā.” (Jāņa 15:13).  Protams, neviens reāls pāris nevar dzīvot tik ideālu dzīvi visu laiku. Bet Bellas un Edvarda stāsts mums lieliski atgādina par to mīlestību, ko Dievs mums ir paredzējis. Dievs vēlas romantisku mīlestību, kas atklātu viņa dziļāko vēlmi pēc tuvām attiecībām ar katru no mums. Bībelē mēs pat tiekam saukti par viņa līgavām! Kamēr mūsu dzīvē nav Bellas vai Edvarda, Dievs piedāvā savu mīlestību, kas nekad nepāriet un nekad nenodod.

 Kārdinājums

 Kārdinājumi rada ievērojamu, nepārvaramu spriedzi Krēslas pasaulē. Vampīru, kas mīt Edvardā, kārdina Bellas smarža – vienīgais, kas ir viņa spēkos, ir neaprīt viņu uzreiz. Vēlāk, kad viņu attiecības attīstās, parādās nākamais kārdinājums, ar ko viņiem jātiek galā,  – sekss

Tomēr varoņi parāda iespaidīgu kārdinājumu apkarošanas meistarību. Edvards izlemj atstāt Bellu dzīvu, lai cik izsalcis viņš justos, lai cik gardi Bella smaržotu. Viņš nolemj, ka kaut kas cits ir daudz svarīgāks par viņa izsalkumu, un tā ir Bellas dzīvība. Un, kad Bella cenšas viņu pierunāt uz mīlēšanos, viņš izskaidro savu pārliecību, ka sekss ir domāts laulībai, un ka viņam ir ļoti svarīgi pagaidīt. Lai gan Edvards iekāro viņu tikpat stipri, cik Bella Edvardu, viņam šķiet, ka darīt pareizi ir svarīgāk, nekā darīt tā, kā gribās.  

Ja jūs esat līdzīgi man, jums jāsastopas ar kārdinājumiem pat 100 reižu dienā. Tas varētu būt kārdinājums samelot, patenkot, apskaust vai paslinkot, kad ir laiks strādāt. Kārdinājumiem ir pakļauti visi, pat Jēzus. Bībelē ir aprakstīts, kā Jēzu, pēc 40 dienu gavēņa, tuksnesī ar labumiem vilināja Sātans. Sātans izmēģināja ēdienu, varu un lepnumu, lai piespiestu Jēzu sagrēkot. Bet Jēzus izturēja, viņš nesagrēkoja, lai gan tika smagi kārdināts.  

Kā gan mēs savā ikdienas dzīvē spētu atbildēt kārdinājumiem bez grēkošanas? Iesācējiem varētu ieteikt smelties paraugu no Jēzus un, jā, no Edvarda.

No sākuma padomā par Jēzus kārdināšanu un izlasi Mateja evaņģēlija 4:1. – 11. Katru reizi, Sātanam piesaucot kādu kārdinājumu, Jēzus citēja Svētos Rakstus. Viņš zināja Svētos Rakstus tik labi, ka tie brīvi plūda no viņa, pa ja viņš bija, izsalcis, izslāpis un nomocīts. Dieva vārdi sniedz mums visu nepieciešamo patiesību, lai atklātu Sātana melus un tukšos solījumus.

Pēc tam pats sev nospraud pārdomātas robežas, kas tieši tevi atturētu no kārdinājumiem. Krēslā Edvards nosprauda sev robežas. Viņš uztvēra kārdinājumus nopietni. Viņš zināja, ka katrai darbībai ir sekas, un, ja viņš ļaut sev vaļu kaut sīku acumirkli, viņš zaudētu kontroli pār visu. Viņš, līdzīgi Pāvilam, ir sapratis: „Jo es zinu, ka manī, tas ir manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne.”( Pāvila vēstule Romiešiem 7:18) Šī iemesla dēļ Edvardam ir ļoti jāuzmanās, lai nepieļautu situācijas, kurās viņš salūztu. Kad viņš alka iekost Bellai, viņš neļāva sev viņai tuvoties. Un, kad viņš vēlējās mīlēties ar Bellu, viņš neatļāva viņu fiziskajai mīlai turpināties tālāk par skūpstiem. Šis ir izcila kristieša dzīves paraugs. Viņš apzinās, ka grēks bieži vien ir slidena taka, pa kuru iet. Mums tas varētu nozīmēt robežu nospraušanu tam, kādas filmas mēs izvēlamies, kāda veida sarunās piedalāmies vai kādā veidā attiecamies pret pretējo dzimumu.

 Garīgums

 Daži no maniem draugiem satraucas, ka šīs grāmatas koncentrējas uz „dēmoniskiem” radījumiem. Vai tad vampīri nav ļauni? Vai tad mums nevajadzētu izvairīties no visa, kas ir sātanisks? Tie ir labi jautājumi, un ir svarīgi būt ļoti vērīgam par to, ar ko mēs barojam savu prātu. 

Lasot Krēslas grāmatas, es atklāju, ka šo grāmata vampīri neatbilst klasiskajai vampīru interpretācijai. Nav ilkņu, nav zārku, un viņus nevar uzvarēt ar ķiplokiem vai krustiem. Viņiem nav iznīcinošu misiju zemes virsū, viņi nekontaktējas ar dēmonu vai garu pasaulēm. Viņi nav garu pasaules radījumi, bet gan vairāk līdzinās cilvēkiem, kuri saslimuši ar šausminošu infekcijas slimību. Vienīgā „vampīriskā” līdzība ir tas, ka viņi barojas ar asinīm, kas, protams, Bībelē ir aizliegts. Izņemot šo viņu kāri pēc asinīm, viņi uzvedas kā pilnīgi normālas cilvēciskas būtnes. Viņiem ir brīvā griba. Viņi var izvēlēties – darīt labu vai darīt ļaunu. Edvards un viņa ģimene izvēlās labo, jo tic, ka pat vampīriem nav izņēmumu ētisko normu ievērošanā. Atšķirībā no citiem vampīriem, viņu klans neder cilvēku asinis, bet barojas no dzīvniekiem, jo viņiem kaut kas ir jāēd, lai dzīvotu. Edvarda tēvs Kārlails pat tic, ka viņiem ir dvēsele un pēcnāves dzīve. Man šķiet, ka vampīri šajā grāmatās ir ļoti tālu no dēmoniskām radībām, viņi vairāk ir cilvēku dažādo dzīvju metaforas. Viņu tumšā, vampīru eksistence simbolizē tumšās straumes, kas mīt katrā no mums.  Viņi nemitīgi cīnās ar savas ļaunās puses alkām izrauties, ar to pašu, ar ko mēs, parastie cilvēki, arī cīnāmies katru dienu.

Tomēr garīgums ir nozīmīgs Krēslas aspekts. Galu galā, daļa no Krēslas Sāgas valdzinājuma slēpjas faktā, ka tas ir ne no šī pasaules. Tā ir fantāzija. Atvainojiet, dāmas, bet pasaulē nav neviena satriecoši skaista, mirdzoša, bruņnieciska vampīra un muskuļota, karsta vilkača, kurš to vien gaida, lai piepildītu jūsu un manu dzīves. Tomēr ideja par viņiem ir aizraujoša un ļoti saistoša. Kāpēc? Jo pašos pamatos mēs esam garīgas būtnes. Mēs zinām, ka redzamā pasaule nav vienīgā, pastāv vēl kas maņām netverams, un mēs ilgojamies pēc tā. Bet tādas fantāzijas kā Krēsla var kļūt par apmātību, par mūsu ticības aizstājēju, kad mēs ļaujam tam stāties tā vietā, par ko mums patiesībā būtu „jāfantazē” -  pavadīt mūžību Dieva tuvumā.

Bella ir izteikts tāda cilvēka piemērs, kurš ir sajaucis mērķu nozīmību. Savās elpu aizraujošajās attiecībās ar Edvardu, viņa visu savu mīlestību un visas alkas ir vērsusi pret Edvardu. Viņa ir tik uzticīga, ka pat nenotrīs pie domas, atdot savu dvēseli nebūtībai (kas notiktu, kad viņa kļūtu par vampīru, lai mūžam būtu kopā ar Edvardu). Tas varētu kristiešus stipri samulsināt. Viņa izvēlas romantisko mīlu iepretī savai dvēselei. Jēzus ir teicis: “Jo ko tas cilvēkam palīdz, kad tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele. Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Mateja evaņģēlijs 16:26) Šeit Jēzus nerunā par kļūšanu par vampīru, bet viņš saka, ka mūsu dvēsele ir mūsu svarīgākā daļa. Mūsu dvēsele, mūsu attiecības ar Dievu ir tas, kas jālolo un jāsaudzē kā dārgums, nevis jāievaino vai pat jāatdod citu labumu iegūšanai.

Vēl viena garīga rakstura piebilde: grāmatās nav īpaši pieminēts Dievs vai runāti Dieva vārdi (neviens no redzamākajiem varoņiem nav ticīgais), bet stāstā arī netiek noliegta Dieva eksistence. Patiesībā varoņi dzīvo pasaulē – ka arī visi pārējie izdomātie vampīru tēli – kurā Dievs ir klātesošs. Piemēram, Edvarda ģimenes patriarhs un respektētais līderis Kārlails kādā brīdī atzīst, ka tā nebija viņa izvēle kļūt par vampīru un zaudēt savu dvēseli. Vairumam vampīru ir tieši tāpat, tādēļ viņš cer, ka pastāv kāda iespēja tikt izglābtam un baudīt pēcnāves dzīvi.

 Pametot Krēslu

 Tagad, kad visas četras grāmatas ir glīti sarindotas uz mana grāmatu plaukta, un es esmu pametusi Krēslas pasauli, ir palikuši vēl daži neskaidri jautājumi. Vai tas bija tā vērts? Vai šo grāmatu lasīšanā pavadītais laiks varēja tikt izmantots lietderīgāk? Gan tā, gan tā. Vai tas bija izklaidējoši? Pilnīgi noteikti. Es tiku ierauta Bellas un Edvarda skaistās mīlestības pasaulē līdz aizmirstībai. Vai tas bija uzmundrinoši un iedvesmojoši? Varbūt… Es redzēju, kā labais uzvar slikto, un man tika atgādināts, cik stipra var būt mīlestība. Vai tas atbilda kristieša pasaules uztverei? Noteikti nē. Sāga par Bellu un Edvardu satur vairākus elementus, kas nekādā ziņā neietilpst kristieša dzīvē. Kad es izsveru grāmatā aprakstītā atbilstību patiesībai un Bībeles patiesībai, tās ir nesalīdzināmas. Es, piemēram, neatbalstu Bellas attieksmi pret cilvēka garīgo daļu un seksu.

( ——- )

0 komentāru

  • Aliala teica:

    Pēc iepazīšanās ar rakstu varu tikai teikt, ka katrs šajās grāmatās saskata, ko tuvu sev. Un vienalga vai mēs piekrītam vai nē, katram ir savs dzīves skatījums un viedoklis,un ir patīkami iepazīties ar vēl kāda viedokli.

  • Doorinja teica:

    Piekrītu Aliala. Viss atkarīgs no improvizācijas spējām. Pēc būtības – nekas jau nav nepareizi :) tā tas ir vai varētu būt. :)

    P.S. Kāpēc ekrāna sniedziņš krīt uz otru pusi?

  • ZT teica:

    Liekas,ka cienijamā raksta autore, pati ir krietni sagrēkojusi,ļaudamās kārdinājuumam izlasīt Krēslas grāmatas,pietam liekulīgi attaisnojot to ar vienkāršu ziņkārību.
    Mani sajūsmināja vampīru raksturojums – “…līdzinās cilvēkiem,kuri saslimuši ar šaušalīgu infekcijas slimību”!

  • Ilze teica:

    “satur vairākus elementus, kas neietilpst kristieša dzīvē” – tik daudzas pasakas satur tikpat neietilpstošus elementus, ja nespēj abstrahēties un saprast, ka ir viens Dievs, viena Mīlestība un tas ir galvenais.
    Bet katram sava redzes prizma – Lielbritānijas bērnudārzos jau nelasot pasaku par trim siventiņiem, lai neaizvainotu musulmaņus…
    Un katram savas atklāsmes, kurām tāpat katrai savs laiks. neko nevar sasteigt :)

Komentēt

(Spamcheck Enabled)