Galerija
87075813 005degyw robert-pattinson-taylor-lautner-parking-lot-04 Robert Pattinson dbheadboard 005t9btp eslija_people_2010_1 tsbd2008250r people29
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Atmiņas, kas nekad neatstās

Es vairs neatcerējos, ka esmu savā mazajā, siltajā istabiņā. Vairs neatcerējos, ka pirms brīža vai nu jau dažām stundām biju solījusi, ka iešu laicīgi gulēt. Mans deguns bija iebāzts Jauns Mēness grāmatā ko biju nopirkusi nesen pirms tam, kad devu solījumu. Es parasti biju ļoti atbildīga uz solījumu turēšanu ,bet dažu iemeslu pēc es tagad nespēju vai drīzāk negribēju atcerēties iemeslus. Kas tāds, kā gulēšana šķita pilnīgi bezjēdzīgs laika patērēšanas veids. Cilvēks noguļ pusi savas dzīves visburtiskākajā nozīmē. Ko gan man tās dažas stundas nodarīs? Smieklīgi! Es iedziļinājos grāmatā vairs nemēģinādama sev atgādināt solījumu. Lasot man gandrīz likās, ka pašai oža, dzirde un viss pārējais ir daudz asāks kā citiem. Varbūt man tā neliktos ja es nezinātu, ka pārkāpju noteikumus. Ne lielus, bet vienalga. Sadzirdēju iečīkstamies grīdu otrā istabā. Soļi šļūkāja tāpēc tik ļoti neuztraucos. Mamma ne dienu, ne nakti nešļūkātu kājas, bet „aizsargāšanās instinkts” man lika nospiest lampas slēdzi un tumsā pārliecināties, ka soļi nedraud briesmas. Durvis atvērās un es sastingu ar galvu uz spilvena ar vienu roku aizklādama grāmatu. Pārāk novēlota reakcija, bet nevarēju sagatavoties laicīgāk tāpēc biju pārliecināta, ka mana neērtā, sastingusī poza nodotu ja gaisma būtu ieslēgta. Kā jau vairumam mazu meiteņu viena no pirmajām idejām profesijai bija aktrise. Nejutos pietiekami stipra, lai tēlotu uz teātra skatuves, bet uzskatīju šo par nelielu treniņu. Pēdējā laikā jau sāka padoties diezgan labi…

Pa durvju spraugu, nenoliedzami, ienāca māsa un manas tumsā pieradušās acis bija pārliecinātas, ka redz viņas lūpas savelkamies nelielā smīnā. Es nebiju vienīgā, kas šodien netaisījās iet gulēt laicīgi. „Jā, jā. Es redzēju gaismu. Neāksties.” Viņa klusām pasmējās. Jā, jā man atgādināja Džeikobu. Māsa grāmatu nebija lasījusi. Filmu gan viņa bija redzējusi un bija ar mani vienis prātis par Edvardu. Mums abām viņš patika. Patiesībā tas man šķita negaidīti no viņas puses, bet man patika, ka būs vēl viena lieta, par ko mums jūsmot kopā.

Es atslābu. Mums ar māsu jau bija sācis veidoties pieradums pie šādiem „aizņemtajiem vakariem”, kad miegam laika nepietiek. „Nevari atrauties?” Viņa piebikstīja ar elkoni pa sānu jautrā noskaņojumā. Pēdējā laikā man vairs nešķita tik nesaprotami, kā viņa spēj notusēt klubā līdz rītausmai. „Pieķēri. Tu arī nāksi lasīt? ”pamanīju viņas rokās Bila Klintona biezo sējumu. „Nodomāju, ka tev noderēs kompānija.” viņa apsēdās blakām iekārtodamies. Ar māsu bija viegli sadzīvot. Tā nu mēs lasījām. Dzimšanas dienas ballīte noteikti nebija izdevusies. Paliku uztrauktāka jūtot, kā Bellas, tā manu sievietes intuīciju. Edvards taisījās kaut ko teikt un man bija slikta nojausma. Šokā ar aizrautu elpu man pār vaigu tecēja asaras, kad viņš viņu pameta. Viss bija nogājis tik ačgārni! Krūtīs jutu caurumu, kas mani pārsteidza. Nekad mūžā vēl nebiju raudājusi lasot grāmatu, nekad vēl neko tādu nebiju jutusi. Māsa, par kuras klātbūtni knapi vairs apzinājos, ar acs kaktiņu mani novēroja, bet neko nejautāja. Vēl ne. Zināju, ka drīz jautās.

Grāmatas vidus vilkās diezgan pamatīgi. Tajā pašā brīdī, kad likās interesanti, mana nepacietība pieauga uztraukumā – vai Edvards atgriezīsies un kur viņš ir? Es jutu Bellas sāpes. Neticēju, ka tās būs beigas. Pasaka par Edvardu un Bellu izzustu un tā vietā parādītos Džekoba un Bellas piedzīvojumi. Noteikti ne. Tas likās tik nepareizi un mazliet kaitinoši. Tāpat kā Bella, arī es gribēju tās halucinācijas. Kad vien tādas bija, mana sirds dauzījās kā negudra. (Džeikobs man iepatikās tikai Rītausmā).

Un tad visnegaidītākajā brīdī (pēc Bellas lēciena no klints) Kārlaila mašīna! Es biju kārtējā šokā un nezināju ko domāt. Uz brīdi man palika Džeikoba žēl, bet tāpat kā Bellai, arī man tās ātri pārgāja. Alise! Arī es biju laimīga. Viņas apciemojums man atkal lika aizmirsties. (Filmā daudz kas bija nežēlīgi smieklīgi! Jo īpaši „Līdzko tu suni izmetīsi no mājas.” Es par to ilgi smējos. Ešlija ir lieliska aktrise…kā jau viņi visi).

Un tad zvans, uz ko Džeikobs atbildēja! Kā viņš to varēja! Kas tur notiek, kāds haoss! Kad viņas satrauktas sēdēja lidmašīnā un cerēja uz veiksmi paspēt laikā, jutos, kā sēdētu viņām blakām. Kaut nu paspētu. Es pilnībā sapratu, kāpēc nebūtu jēgas atgriezties, ja viņas Edvardu neizglābtu. Vismaz Bellai noteikti tādas jēgas nebūtu. Un nu jau tuvojās izšķirošais brīdis. Viņa izleca no mašīnas un skrēja ko kājas nes. Grūstīdamies un bļaudama viņa vārdu, Bella skrēja pāri laukumam. Arī mana elpa paātrinājās satraukumā. Un tad viņa ieraudzīja Edvardu. Skaisto stāvu, ko viņa mīlēs līdz pēdējam elpas vilcienam. Viņa apmulsums likās tik mīļš. Man klusas laimes asaras lija pār vaigu. Viņi atkal bija kopā! Tad sekoja iepazīšanās ar Voltūriem. (Kad filmā viņi cīnījās, tas bija briesmīgi! Es šausmās aizturējusi elpu nezināju, kur likties. Un kad Edvarda vaigs ieplaisāja, es biju satriekta! Tas likās pārāk ticami! Es gribēju bļaut pa visu zāli NĒ! NĒ! APSTĀJIES! NĒ! Es nebļāvu…vismaz ne pa visu zāli. Kad Bella teica :”Nogalini mani, ne viņu!” un „Tu neko nezini par viņa dvēseli” Tas šķita viens no aizkustinošākajiem brīžiem šajā filmā. Vismaz tas izteica visu. Tie bija vārdi, kas bļāva bez skaņas – mīlestība).

Kad grāmatā viņi jau bija lidostā, mani nedaudz pārsteidza Roza, kārtējo reizi sasmīdināja Emets, un Čārlijs jau bija paguvis izteikties. Taču vairāk par visu mani uzjautrināja Bellas pamošanās. Māsa bija aizmigusi, tāpēc centos viņu nepamodināt. Tas nenācās viegli, jo Bellas asprātība ir vienreizēja. Izsmējos un noteikti nejutos nogurusi. Balsojuma pēdējās lapās viss šķita tik mīļi un romantiski!

Vairs bija palicis tikai epilogs. Kopš bija atbraukusi Alise nebiju pamanījusi cik strauji tuvojas grāmatas beigas. Tas mani saskumdināja nedaudz. Taču romantiskā gaisotne manā galvā neļāva man skumt ilgi. Galu galā… Edvards ir atgriezies, viņš viņu bildināja, pasaka turpinās! Un, kas ir pats labākais…es zinu, ka mani gaida sāgas turpinājums! Kaut nu viņi izdotu viņu Aptumsumu ātrāk! Kāpēc tik ilgi jāgaida? Maz, kurš šo grāmatu lasītu ilgāk par nedēļu…Šī gaidīšana mani beidz nost. Un nu jau pēdējā lapa bija klāt :” …ar sev nolemto cieši pie sāniem.” Es klusām izteicu pēdējo teikumu. Izlasījusi pateicības, klusām aizvēru grāmatu. Sajūta bija neticami dīvaina un apmierināta. Klusām aizvēru acis iegrimdama miegā ar smaidu uz lūpām.

   

Mana vampīru atkarība

 

Bija Ziemassvētku rīts. Es pamodos apklāta ar savu jauno Edvarda segas pārvalku! (Domāju, ka šis teikums vien jau parāda, cik atkarīga esmu.) J Gremdējos atmiņās.

Atceros, kā maijā uzzināju, ka Jauns Mēness būs novembrī. Jēziņ! Tas taču ir pēc pus gada! Taču tad vēl es nebiju tik ļoti inficējusies ar šo noveli. Vasaru biju pavadījusi laukos zem koka ar visām Krēslas grāmatām. Tikai vienas man nebija – Rītausmas. Viņu es dabūju septembrī. Izabellas dzimšanas dienā. Pa vasaru visas grāmatas pārlasīju neskaitāmas reizes. Nekad nebiju lasījusi grāmatas ar tādu patiku pirms neieguvu savā īpašumā šīs grāmatas.

Un nu tuvojās brīdis, kuru biju gaidījusi nežēlīgi ilgi! Drīz es redzēšu Jauns Mēness! Beidzot. Nesen vēl viena mana draudzene bija pievienojusies šim klubiņam. Un nu mēs iesim uz filmu kopā. Cik dīvaini – pusgadu es turējos kā lauva un tad pēdējā nedēļa un es vairs nespēju domāt ne par ko citu! Filma, filma, filma!

Tas man atgādināja par pirmo nedēļu, kad biju izlasījusi Krēslu. Es skolā nespēju koncentrēties! Atzīmes bija noripojušas uz leju un man vēlāk vajadzēja to visu izlīdzināt. Manas draudzenes no dejošanas bija šokā, ka es vēl neko nebiju dzirdējusi par Krēslu. Viņas mani aizveda uz filmu. Pēc tās dienas viss mainījās. Viņas ieteica izlasīt grāmatu un es ne mirkli neapdomādama tiešām skrēju uz grāmatnīcu. Lasot es jutos tik labi! Viss piederēja grāmatai. Cilvēki varēja runāt vai bļaut, bet, kad es lasīju, es nedzirdēju neko, kā tikai Viņus!

Un tad pienāca diena un es tiku pie Jauns Mēness! Es biju tādā starā sākot lasīt. Taču mans prieks pēc Bellas dzimšanas dienas ballītes pārtapa par nedrošumu- pat bailēm! Es jutu, ka kaut kas nav labi un tas mani biedēja! Es lasīju ar tādu satraukumu uz priekšu cenšoties saprast, ko Edvards dara. Un tad Viņš teica ardievas! Man asaras tecēja straumēm un es klusām lūdzos, kaut Viņš atgrieztos! Lai tas būtu vēl viens Bellas murgs, kā sākumā. Taču mēs visas labi zinājām, ka tā nav. Mani pārņēma trulums un ļoti lielu daļu grāmatas es nejutu neko. Tikai manā galvā skanēja atkal un atkal: kur ir Viņš? Vai Viņš atgriezīsies? Kad beidzot Bella atkal ieraudzīja Edvardu, visas briesmas bija kā sīkums salīdzinājumā ar garo posmu bez viņa. Grāmatā es pat neizjutu tās briesmas tik spēcīgi kā pienāktos, jo biju pārāk laimīga, ka viņš ir atpakaļ.

Un es gāju iekšā „Jauns Mēness” zonā! Visas sienas bija ar Viņu un Viņiem! Pat tualetē! Staigājot pa Parex Plazu, es jutos kā savā sapņu valstībā! Ja es kaut kur jutos tik labi kā mājās, tad šī bija tā vieta! Un nu izslēdzās gaismas! Es ar draudzenēm sadevāmies rokās cenšoties apslāpēt satraukumu! Un tur Viņš bija! Un tur bija Bella – laimīgākā meitene pasaulē! Es biju tik laimīga! Filma bija vienreizēja! Kad Edvards Bellu pameta, es raudāju, kad Edvards cīnījās ar Demetri, es kodu sev un savai jakai, lai nebļautu izmisīgi, jo tieši to es gribēju darīt! Un kad Bella teica: Tu neko nezini par viņa dvēseli – tas bija tik aizkustinoši, ka es atkal apraudājos. Jutu, ka tuvojas filmas beigas. Un viņš Bellu bildināja!

Ieslēdzās gaismas. Biju apmierināta ar filmu (pat pārāk laimīga) un gribēju iet vēlreiz! (Esmu bijusi 2 reizes). Mājās es eiforijā sēdēju klusumā un tajā brīdī negribēju neko. Laimīga savā mazajā pasaulītē kopā ar viņiem.

Atmiņas bija kā vakar izdzīvotas! Paskatījos uz sienām – pilnām ar Krēslas un Jauns Mēness plakātiem. Piecēlos un piegāju pie datora iemūžināt šo stāstu – priekš sevis un, lai varētu padalīties ar Jums.

 

(Lāsma Z., 15.gadi)

Komentēt

(Spamcheck Enabled)