Galerija
tinzel w112 eslija_belgija1 cake1 joki10 billy-julia-tp nikki-bd-premiere-2 kelan12 vans_custom_culture_show_009
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Roberta otrā saruna ar The New Zealand Herald

Viņi ir izspieduši visu sulu no Roberta Patinsona atrašanās Jaunzēlandē :)

002kqwgs„Es negribētu dzīvot mūžīgi.” – Roberts Patinsons

Kad Roberta Patinsona varonis, Sedriks Digorijs, tika nežēlīgi noslepkavots, tādējādi izbeidzot viņa īso, bet burvestību pilno atrašanos Hogvarta skolā, tas tik viegli varēja kļūt par viņa tikko iesāktās karjeras atspēriena punktu. Tomēr tas nostrādāja ka katalizators daudz varenākam izrāvienam, no pusslodzes burvja pārvēršoties par vadošo vampīru Edvardu Kalenu Stefanijas Meieres  bestsellera Krēslas Sāga kino adaptācijā.

Sperot šo soli, Patinsons ne tikai uzmirdzēja divās grandiozākajās fantāzijas žanra filmās kino vēsturē, kas jau ir milzu iespēja jebkuram jaunam censonim, bet kļuva arī par Holivudas iekārojamāko jauno zvaigzni un pieķeršanās objektu bariem tīņu meiteņu.

Saskaņā ar notikušo, viņa dzīve pārtapa trakā virpulī, kuru pavadīja satrakojušies Krēslas fani, kuri nemainīgi slaistījās apkārt viņa mītnei, paparaci, kuri pavadīja katru viņa elpas vilcienu, un pūļi, kuri kā lavīna uzbruka viņam katrā sabiedriskā pasākumā. Tas ir nepatīkams stāvoklis, ar ko viņš joprojām mēģina sadzīvot.

„Vienmēr, kad kaut kur izeju, cilvēki kļūst pilnīgi traki! Tas ir nenormāli,” viņš teica, neticībā nogrozot galvu, ”Kad es sāku filmēties, es zināju, ka šī grāmatas Amerikā ir populāras, bet nevarēju iedomāties, cik tālu tas viss aizies! Vienmēr, kad redzu, kā cilvēki no normāla, klusējoša bariņa pārtop kliedzošā pūlī, manas smadzenes atsakās to pieņemt, tas vienkārši ir pārāk dīvaini.”

“Viena no tādām dīvainākajām dienām bija pašā Jauns Mēness filmēšanas sākumā, kad mēs uzņēmām kadrus kādā Kanādas vidusskolā. Skola tad bija vaļā, visi bērni tur bija,” Patinsons atsauc atmiņā, „Mēs uzņēmām kadrus, kur mums vienkārši jāpastaigājas pa gaiteni, bet, pēc katra nofilmēta kadra, tie bērni sāka aplaudēt. Un ar katru no stundas iznākušu klasi aplaudēšana pieņēmās spēkā. Tas bija mazliet šausminoši – viena no trakākajām dienām manā mūžā.”

Viņu mulsina arī nemitīgie viņa salīdzinājumi ar Džūdu Lovu un Leonardo DiKaprio, kurš pats personīgi atbalsta Patinsona plaukstošo karjeru un tīņu siržu lauzēja statusu, sakot: „ Beidzot kāds noņem to nastu no manis”.

„Kad es uzzināju, ka Leonardo DiKaprio ir to teicis, es nodomāju: „O, tas ir super!”, jo šim puisim ir vislieliskākā karjera no visiem jaunajiem aktieriem,” sajūsminās Patinsons. „Jau teorētiski var garantēt jebkura projekta veiksmi, ja tajā piedalās Leonardo. Man arī gribētos tāda veida karjeru.”

Savu karjeru viņš turpinājis ar sēriju atšķirīgu lomu, kā attēlojot Salvadoru Dalī filmā „Little Ashes”, biogrāfiskā drāmā94 par spāņu gleznotāju, spēlējot baiļu vadītu divdesmitgadnieku kritiķu slavētajā „How To Be”, un filmējoties blakus Pīrsam Brosnanam lentē „Remember Me”. Tomēr šobrīd Patinsona dzīve griežas ap Jaunu Mēnesi un Aptumsumu, Krēslas hronikas diviem nākamajiem darbiem.

„Jā, esmu uzņēmies vēl divās filmās – strādājot bez pārtraukumiem gada garumā – tāpēc bija patīkami atgriezties pie Jauna Mēness. Patiesībā, tā bija tāda kā izklaide,” viņš smaida, ”Vieglums man bija pārsteigums, jo pirmā filma bija ļoti grūta. Man tas bija diezgan mokoši, mēģināt attēlot viņa mīlestības dziļumu un visas intensīvās jūtas, kurām viņš gāja cauri. Viņš sāka ar sajūtu, ka ir nekas, neko nejūt, ka ir dzīvs mironis, un pēkšņi viņš jūt pilnīgi visu, jo saticis savu meiteni, Bellu. Bija ļoti grūti to attēlot. Es visu laiku sevi par to šaustīju.”

„Bet ar šo [Jauns Mēness] es jutos atviegloti, un bija vienkārši atgriezties tēlā,” Patinsons plati pasmaida, „Domāju, tas ir tādēļ, ka vienmēr esmu labāk izpratis otro grāmatu nekā pirmo. Es labāk saprotu stāstu un viņa motivāciju, jo tur ir tās pašas emocijas, ko es varētu attiecināt uz savu dzīvi, piemēram, ka viņš jūt sava lēmuma aplamību, pametot Bellu, bet tik un tā to izdara.”

„Man liekas, vīrieši attiecībās ļoti daudz tādu lietu sastrādā. It kā viņi būtu radīti, lai visu izjauktu,” viņš prāto, nevilšus ieķiķinoties, iedomājoties, ka patiesībā Edvards pats atdeva savu Bellu cita vīrieša rokās, t.i., atdeva viņu vilkacim Džeikobam Blekam, kur Bella griezās pēc mierinājuma. „Es varu saprast, kāpēc viņš tā dara, jo es pats visu vienmēr salaižu grīstē. Tā ir īsta dzīve – tā tas notiek!”

TP6Patinsona īstā dzīve šobrīd arī ir tikpat jocīga un spocīga kā viņa otrā plāna loma Jaunā Mēnesī, bet viņa viedoklis par savu dzīvi un savu pēkšņo uzlekšanu zvaigznes statusā ir interesants.

„Es domāju, ka tā ir karma. Es tiešām tā domāju, jo karma ir iekodusi man pakaļā jau tik daudz reižu, tāpat kā tagad ar šo,” viņš nopietni prāto, „Viņi rīkoja aktieru atlasi gada garumā, un lūdza man atsūtīt savu kaseti jau vismaz sešus mēnešu iepriekš, bet tas mani vispār neinteresēja, jo es domāju: „Nu, es tāpat to lomu nedabūšu.” Bet galu galā es devos uz Losandželosu, iegāju tajā telpā, norunāju savu tekstu, laikam tas nostrādāja un nedēļu vēlāk es jau biju apstiprināts! Man liekas, ka biju pēdējais, kuru viņi noklausījās.”

„Tas bija līdzīgi kā ar Hariju Poteru. Nekad nebiju uz tās noklausīšanos, jo man nepatīk, kā viņi tās rīko šīm lielajām filmām,” viņš paskaidro, „Tās rīko cilvēku grupās, kur tev jātēlo kāpšana kokā vai ko līdzīgu. Nekad neko tādu nevarētu izdarīt, es būtu pārāk samulsis. Veiksmīgi gadījās, ka filmas „Vanity Fair” – filmas, kurā es pirms tam filmējos – aktieru atlases direktore strādāja arī pie Harija Potera atlases un palūdz mani satikties ar režisoru Maiku Ņūvelu pirms atlases. Varbūt viņa jutās vainīga, ka „Vanity Fair” daļu, kurā es piedalījos, izgrieza no filmas!”

Lai kāds būtu iemesls – veiksme, šarms, viltība vai vainas izjūta – Patinsons ļoti veiksmīgi izmantoja doto iespēju pārtapt no nezināma brita par Holivudas satriecošāko jaunpienācēju, pieņemot vampīra Edvarda Kalena lomu un radot pārdabisku iespaidu gan uz kritiķiem, gan faniem.

Tomē, neskatoties uz savu mīlestību pret Krēslas Sāgu un savu varoni, Patinsons uzstāja, ka būs laimīgs tos abus ienaglot zārkā un aprakt dziļi zemē pēc pēdējās epizodes. Turklāt viņš ir mazāk kā ieinteresēts pārņemt savā raksturā kādu no vampīra raksturīgajām īpašībām.

„Kad tu aizdomājies par to, vampīram būt nozīmē nogalināt cilvēkus un baroties no viņu asinīm, bet viss, ko tu iegūsi, ir pārdabiski ātra pārvietošanās vai smagu priekšmetu mētāšana. Tas ir diezgan neveiksmīgs darījums,” viņš pieņem.

„Tas pats ar mūžīgo dzīvošanu. Es negribētu, ne pie kādiem apstākļiem. Nedomāju, ka kāds vispār gribētu, vai tad ne? Te ir stāsts par manu veco tanti. Viņai ir 97 gadi un viņa ir ļoti jautra dāma, bet vienmēr, kad mēs runājamies, viņa pasaka ko līdzīgu: „Kad tu nākamreiz atnāksi, vai tu nepaķertu līdzi kādu indes pudelīti?” es atsaku: „Jā, jā, protams,” jo es saprotu, ko viņa domāja. Dzīvot mūžīgi? Nevaru iedomāties neko briesmīgāku…”

 

Paldies The New Zealand Herald!

Komentēt

(Spamcheck Enabled)